1976. gadā viņš aizstāvējis disertāciju un ieguvis doktora grādu. Darbojies gan kā literāra žurnāla redaktors, gan lektors, bet kopš 1987. gada nodevies rakstniecībai. Popularitāti un apjomīgu balvu birumu saņēmušā Safranska spalvai pieder arī darbi par vācu romantismu, brīvības un ļaunuma problemātiku, kā arī augstu vērtētas monogrāfijas par Šilleru, Hofmani, Šopenhaueru un Heidegeru. Kopš 2002. gada Safranskis vācu televīzijas kanālā ZDF kopā ar citu labi zināmu mūsdienu filozofu Pēteru Sloterdijku vada debašu raidījumu Filozofiskais kvartets, kurā risinās sarunas par ētiskiem un filozofiskiem jautājumiem. Tā viens no 2010. gada rudens raidījumiem sākās ar Frīdriha Nīčes slavenā izsauciena «Dievs ir miris» citējumu. Arī savā grāmatā Safranskis dumpīgo un talantīgo Nīči skata kā joprojām aktuālu un rosinošu autoru, kas ir auglīga pieeja, un atsaucas uz Nīčes plašo ietekmi Eiropas literatūrā, mākslā, psihoanalīzē un filozofijā.
Autora pieeja raksturojama kā rimts plūdums, esejiskā maniere prasmīgi saskaņota ar izsvērtu analīzi. Nīčes idejas atspoguļotas vācu filozofijas kontekstā, un tas notiek lasītājam draudzīgā veidā bez liekiem sānsoļiem un iedibinātām klišejām. Biogrāfija izmantota tik daudz, lai paspilgtinātu Nīčes filozofiskā ceļa izvēli, tā sākotnējos metus un turpmākos pavērsienus. Tieši tāpēc stāstījums ir lineāri veidots, līdz ar to uztverams viegli un nesamāksloti. Tas sākas ar ziņām no Nīčes pirmajām autobiogrāfijām, kuras viņš rakstījis jau skolas gados, izklāsta gaitā ieskicējot paralēles, kas atrodamas viņa turpmākajos darbos. Izvēlētā sarakste ar draugiem, māti un māsu un Vāgnera sievas Kozimas dienasgrāmatas fragmenti ilustrē Nīčes izjūtas, viņa emocionālos stāvokļus, depresijas un pacēluma brīžus.
Mūzika un Dionīss
Safranska pašierosmes atslēga Nīčes idejām ir mūzikas valdzinošais traģisms un tās izraisītā eiforija. Mūzikai kā simbolisks vadmotīvs piespēlē hērakleitiskā tapšanas un iznīkšanas upe. Pie Nīčes lielākajām ietekmēm pieskaitāms Šopenhauers un komponists Rihards Vāgners, lai gan 1876. gadā Nīče piedzīvo vilšanos pirmajā Baireitas festivālā, un tas iezīmē lūzumu mūziķa un filozofa attiecībās, tomēr Vāgnera iespaids joprojām ir paliekošs, lai arī nolieguma formā.
Nīčes ceļš īstenojas kā dionīsiskā un apoloniskā saskares punkts, paliekot pie pārliecības, ka absolūtā īstenība ir Dionīsa bakhanāliju piepildītais pasaules tvērums. Traģēdijas dzimšanā neiztikt bez īstenības nežēlības, vitalitātes, drausmām un baisuma, kas pārpilda ne vien Nīčes domāšanas dimensijas, bet arī viņa uztveri un dzīves garšu.
Tieši tādā griezumā jāraugās uz secinājumu, ka filozofs izšķiras par labu estētiskajam domāšanas veidam, jo tikai mākslas radītais pārdzīvojums var līdzināties apreibušai sievietei, kas Dionīsa gājiena noslēgumā kailām rokām saplosa dzīvu āzi. Saprotams, te neiztikt bez pretrunas - par mākslas radītāju uzskata Apollonu, un viņš ir dionīsiskās dzīvesgribas pretmets. Bet traģēdija, kā stāsta, radusies tieši no Dionīsa rituālajām dziesmām.
Jāteic, ka grieķu dievu attiecību labirintiem piemīt tā universālā struktūra, kas izrādās noderīga, lai aplūkotu mākslas kontrastus - gan domājot par ekspresiju, izteiksmi, pārdzīvojumu, gan apsverot konceptuālās jēgpilnības lomu mākslas procesā.
Varasgriba
Nīčes pastāvīgā cīņa ar Sokratu un kristietības resentimentu, lai darinātu jaunu Eiropas domas rašanās vēsturi, ir vērā ņemami aspekti, lai izprastu viņa ideju aizmetņus. Filozofa tēmu lokā ir patiesība, dzīve, Dievs, morāle, reliģija, apziņa un sirdsapziņa. Dionīsiskā vitalitāte un spēja pievērsties vēsturei kritiski rada tādus spēkpilnus jēdzienus kā dzīvesvara, varasgriba un patiesības griba. Par Kantu varētu teikt, ka viņš ir robeždomātājs, Nīčem atbilstu - robežpārkāpējs. Kā viņš pats atzīmējis darbā Ecce Homo: «Es neesmu cilvēks, es esmu dinamīts.» Un tomēr - vai par laimi - pārliecība par savu vārdu spēku neļauj aizmiglot dziļo Eiropas kultūras pārdzīvojumu, par ko liecina kaut vai tas, ka ļaunākā diena Nīčes mūžā pienāk tad, kad viņš uzzina par Parīzes Komūnas dumpinieku postījumiem Luvrā. Vitalitāte un varasgriba nebūt nenozīmē bezjēdzīgu, aklu grautiņu.
Tiesa, neesmu salīdzinājusi Safranska darba oriģinālu ar latviskojumu, tomēr daži jēdzieni man sagādāja patīkamu pārsteigumu, jo esmu radusi veidot līdzīgus. Skanējumā svaigi ir vārdi - jēgpiešķīrums, izzinājums, vēstījumzīmes, apziņa kā vēstījumstruktūra, kliedējums, aizmiglojums, cilvēkvijums. Savukārt mulsumu - vairāk gan loģisku, ne lingvistisku - rada jēdziena «pamatpieredze» lietošana. Galu galā pieredze ir un paliek pieredze, kādi vēl te pamati? Nevaru piekrist arī vārda «destruējuši» lietojumam, jo latviskajā atveidojumā tas ved maldināšanā (104. lpp.). Iespējams, ka kontekstam atbilstošāks tomēr būtu «destrukcija» (no latīņu val. - «sairums», «noārdīšana»).
Var rasties pamatotas grūtības Nīči aplūkot kā sistēmisku un viengabalainu domātāju, bet Safranskis piešķīris grāmatai kopīgu skanējumu un Nīčes darbus un idejas ietvēris šajā kopskaņā, kas ir autora literāro prasmju apliecinājums. Tikai grāmatas nobeiguma daļā ir uzrādītas ambivalences Nīčes idejiskajā mantojumā. Arī tam var rast skaidrojumu, proti, uzlūkojot mūža veikumu, rodas iespēja dzirdēt arī disonanses, lai gan lasītājam gribētos jau agrāk ieraudzīt kritisko skatpunktu, tā paspilgtinot to nemitīgo spriedzi, kas apzīmogo gan Nīčes dzīvi, gan domāšanas biogrāfiju.