Viesturs Koziols kā pirmais Dinamo Rīga prezidents stāvējis pie komandas šūpuļa un pats savulaik bijis iesaistīts pārmetumu pingpongā ar Lipmanu. Par dažiem LHF prezidenta izteiktajiem apgalvojumiem Koziols ir sašutis.
«Kad man atstāstīja Kirova pēdējos izdomājumus, ka viņš izveidojis Dinamo Rīga un citi tagad šo projektu gremdējot, nevaru nepastāstīt, kā viss īstenībā notika.»
Kad un kādos apstākļos radās doma par Dinamo Rīga komandas izveidošanu?
Tas notika tajā laikā, kad ar Rīgu-2000 gadu no gada uzvarējām Latvijas čempionātā. Bija jau iekrāti četri čempionu tituli, un palikšana šajā līmenī būtībā nozīmēja stagnāciju. Sākotnēji man bija doma ar komandu spēlēt Krievijas augstākajā līgā. Teicu Balderim: ja brauksi uz Krieviju, paņem mani līdzi un iepazīstini ar vajadzīgajiem cilvēkiem. Varbūt izdodas.
Balderis tā arī izdarīja?
Viņš man piezvanīja 2007. gada maijā, kad Maskavā notika pasaules hokeja čempionāts. Sacīja, ka ir uzaicināts uz veterānu spēli un lai es braucot līdzi. Piekritu, un kādā no spēlēm Helmuts mani iepazīstināja ar Vjačeslavu Fetisovu. Viņam arī izstāstīju savu ideju par spēlēšanu Krievijas līgā. Fetisovs savukārt pieaicināja Aleksandru Medvedevu, kuram šī iecere iepatikās. Tālāk jau bija zvans Vladislavam Tretjakam, lai Latvijas klubam nodrošina spēlēšanas atļauju. Medvedevs gan apvaicājās par sastāva komplektāciju un mūsu finansiālajām iespējām. Apsolīju, ka no Latvijas spēlētājiem izdosies nokomplektēt komandu, kura par medaļām necīnīsies, taču stabili turēsies tabulas vidusdaļā. Pateicu arī atklāti, ka mums pašiem neizdosies aizpildīt visu budžetu. Naudas jautājuma atrisināšanā savukārt lielākais nopelns ir Aigaram Kalvītim, kurš pēc tam lidoja uz Maskavu. Tika panākta vienošanās par Itera kompānijas atbalstu, un nākamajā stadijā jau iesaistījās Juris Savickis. Tā viss sākās, tāpēc Kirova stāstītais ir viņa izdomājums.
Kāpēc, tavuprāt, Lipmans izracis kara cirvi?
Laikam jau baidās, ka izlase var netikt uz olimpiskajām spēlēm Sočos. Lai pats nebūtu grēkāzis, laikus noveļ vainu uz citiem. Man gan šķiet, kas viņam vispār patīk būt uzmanības centrā. Kad par Lipmanu ilgāku laiku nekas nav dzirdēts, apzināti izmet kādu muļķību, lai visi pēc tam par viņu runātu. Tikmēr Latvijas hokeja attīstības programma joprojām nav izstrādāta, jaunatnes hokejā viss smagums gulstas uz vecāku pleciem, un federācija parazitē uz ledus arēnu rēķina. Ja nebūtu Dinamo, hokeja nākotne izskatītos pavisam bēdīga.
Kādas pārdomas rodas, vērojot no malas pašreizējās Rīgas Dinamo nedienas?
Par efektīvu Dinamo pārvaldi nekādi nevar nosaukt. No vadības hokejā profesionāli orientējas tikai Kalvītis, jo ilgākā laika periodā ir iepazinis visas Latvijas hokeja dīvainības. Manuprāt, šobrīd visvairāk pietrūkst sporta direktora. Cilvēka, kurš pārredzētu laukumu un spētu pieņemt adekvātus lēmumus. Ja man būtu teikšana, jau sen būtu atlaidis Rautakallio, jo ir redzams, ka viņš vairs nevada komandu. Par leģionāriem pat negribas izteikties. Nevaru nosaukt nevienu no viņiem, kurš patiešām atbilstu pirmās vai otrās maiņas prasībām. Tad jau labāk dot iespēju pilnveidoties vietējiem spēlētājiem. Līdzīgi būtu jārīkojas treneru jautājumā. Lai labāk komandu vada Artis Ābols un Viktors Ignatjevs! Latvijas hokejs no tā būtu tikai ieguvējs. Uzņemoties atbildību, neatsveramu rūdījumu iegūtu mūsu pašu speciālisti.