Lai nezaudētu savaldīšanos, sāku sarunu ar divām, izrādās, māsām. Sauksim viņas par Annu un Mariannu. Abas rimti sēdēja, sakrustojušas lakādas zābaciņus un, atšķirībā no manis, šķita pat apskaidrotas. Saņēmos un sacīju, ka te viss kā pie sovjetiem, te nekas nav mainījies, interfrontes šūniņa.
Anna: «Tikai divdesmit gadi pagājuši. Šķaudiens mūžības priekšā. Blats, dabūšana ārpus kārtas darbojas visur, ko jūs uztraucaties.»
Marianna: «Nekas, nekas, tagad, lūk, viss mainīsies. Ja nemainīsies, Latvijas nebūs. Bet resnie jau nesaprot, lien kā tārpi atpakaļ uz siltām migām, kaut būtu bijis viņus jāpakar Doma laukumā.»
Es: «Redzēju šovu, kurā varēja dabūt 50 tūkstošus dolāru, ja izturi gulēšanu zārkā, apbērts ar 500 tūkstošiem līķa tārpu.»
Anna: «Mums pat to valsts neatvēl!»
Marianna: «Tu ļautu sevi apbērt tārpiem?»
Anna: «Cilvēkam nevajag tik daudz, cik viņš iedomājies. Bet par miljonu - ļautu. Lai pārņemtu varu. Pasludinātu divdesmit gadus ilgušo režīmu par noziedzīgu ar visām no tā izrietošām sekām. Kolaboracionistus izslēgtu no valsts pārvaldes. Alternatīvā dzīve kā vienīgā izeja.»
Es: «Latvieši emigrējuši, sīkums vien palicis. Tad jau jūs krievus laistu pie saimniekošanas.»
Anna: «Nē, vispirms būs revolūcija, pēc tam saimniekošana. Tāpat jau vairs nav ne darba, ne jēgas, tikai parādi un pazemojums.»
Marianna: «Tas viss uz labu. Citiem līdzekļiem nevarēja cilvēkiem parādīt, ka parazītiskā, patērējošā domāšana ir lemta iznīcībai, tāpēc tagad - šādi. Atkal kalpu tauta uz ceļiem. Vēl un vēlreiz. Līdz sapratīs. Izaugs no verga par brīvu cilvēku.»
Anna: «Vai resnie ir uz ceļiem? Mūsu mamma ir uz ceļiem. Valdošie taču nepārtraukti bārtero. Nu, taisni tāpat kā latvieši Dievu lūdz - jā, slikts biju, slikts, bet es briesmīgi cietu, vairāk tā nedarīšu, atpestī mani tik šo vienu reizīti, bet, paskatieties, viss turpinās pilnīgi tāpat - lien bez ziepēm, vecie tārpi pa maliņām, spraunākie padomēs, mājas slienas, Šleseram ļauj kāpās kokus cirst, Šķēlem zenīts atkritumu kosmosā. Bet latvieši nedrīkst ciest vēl briesmīgāk! Pietiek.»
Marianna: «Bet, redz, mēs arī - tupam un neizlaužam durvis tām badacietējām māsiņām un dakterīšiem. Sēžam kā kolhoza vistas.»
Es: «Jaunā domāšana būs kara laika domāšana?»
Anna: «Dzīvs paliks tikai tas, kas ir īsts. Attiecības. Tā, kā ir, nevis tā, kā izdevīgi. Rūpes, ne raušana. Otrs, ne tu pats kā pasaules naba.»
Marianna: «Naivulīte, pienenīte. Cilvēka daba nav maināma.»
Anna: «Ir! Kad es tev saku! Cits laikmets, īstas vērtības.»
Es: «Komunisms?»
Anna: «Muļķības. Visu lieko nost. Nevis griezt un graizīt finanses, bet griezt nost liekulību, slavaskāri, ārišķību industrijas. Kaunēties par līdzšinējo priekšstatu bastioniem un rijīgo filozofiju. Izvētīt mākslīgo dzīvi, pliekanības. Tas viss arī ir pazudinājis valsti, ne tikai bandīti.»
Marianna: «Ar mīlestību vien to nepadarīsi. Vajadzēs gudrību.»