90. gadu pirmās puses bandītu savstarpējo rēķinu kārtošana tad jau gāja mazumā, tāpēc redzamāku vietu kriminālziņās atkal ieņēma, tā sakot, vardarbība ģimenē. Par vienu šādu gadījumu vēstīja minētā 11. aprīļa Diena.
Bet vispirms pāris vārdu par ceļu uz NATO, jo tajā pašā laikraksta numurā salts virsraksts NATO paplašināšanu neiesaka sākt ar Baltiju pieteica fundamentālu 40 lappušu biezu ASV pētnieciskā institūta RAND Corporation pētījumu NATO palielināšana un Baltijas valstis, kura ieteikums bija nesteigties ar Baltijas valstu iekļaušanu Ziemeļatlantijas līguma organizācijas paplašināšanas pirmajā kārtā. Informāciju bija izplatījis bijušais ASV Valsts departamenta Baltijas nodaļas vadītājs Pols Goubls, kurš izteicās: esot skaidrs, ka Baltijas valstis NATO paplašināšanas pirmajā posmā netiks iekļautas, jo tam neesot «pietiekama politiska atbalsta» (pirmajā posmā 1999. gadā aliansē tika uzņemta Polija, Čehija un Ungārija), bet Vašingtonā intensīvi domājot, kādas sekas šī neuzņemšana atstās uz starptautisko drošību. Pētījumā minēti argumenti pret uzņemšanu: Baltijas valstis nav tik nozīmīgas Rietumu drošībai kā, piemēram, Polija, Krievijas negatīvā reakcija, neatrisinātie robežu un minoritāšu jautājumi. Pētnieki arī piezīmējuši, ka Baltijas valstis no militāri stratēģiskā viedokļa nav aizsargājamas. Dienas aptaujāto Latvijas politiķu (Valdis Birkavs, Indulis Bērziņš) viedoklī par šo pētījumu visvairāk varēja manīt satraukumu par to, ka tajā tika ieteikts Igauniju uzņemt Eiropas Savienībā ātrāk nekā Latviju.
Bet nu pie vardarbības ģimenē. Galveno ziņu pieteikumos Dienas pirmajā lapā bija lakonisks virsraksts Sieva izbaro vīru suņiem. 6. lapā - pats stāsts: žurnāliste Aivita Siliņa vēstīja par prāvu pret 48 gadus veco rīdzinieci Tatjanu Smirnovu, kura, «nespēdama ilgāk izturēt vīra varmācību un izsmieklu, noslepkavoja viņu, sadalīja līķi gabalos, izvārīja kājas un mēģināja izbarot suņiem. Apsūdzētā pilnībā atzina savu vainu un sacīja, ka viņai neesot ne mazākās nožēlas par padarīto». 1971. gadā apprecētais Pāvels Smirnovs izrādījies neuzticīgs, rupjš un kauslīgs. 1973. gadā atstājis ģimeni bez iztikas līdzekļiem. «Biju izmisumā, pievērsos alkoholam. Bērnus audzināja mana māte,» tiesā stāstīja jau agrāk sodītā Tatjana. Arī Pāvels bijis daudzreiz sodīts. 1989. gadā viņš atgriezies pie savu bērnu mātes.
«Sagājāmies un atkal dzīvojām kopā. Viņš bieži dzēra,» stāstīja Smirnova. «Dzērumā viņš vienmēr sita un lamāja mani, spārdīja ar kājām, reiz pat lēkāja pa virsu un iekaustīja ar kartupeļu mīcāmo stampiņu, lielījās ar saviem panākumiem pie citām sievietēm. Ik reizi, kad ierunājos par šķiršanos, viņš mani sita.» 1995. gada 15. jūlijā vīra kārtējās dzeršanas reizē Tatjana īstenoja sen lolotu sapni - noslepkavot Pāvelu. To viņa paveica ar cirvi, kad vīrs bija aizmidzis. «Baidījos, ka viņš var piecelties ar tādu briesmīgu, pāršķeltu galvaskausu un uzbrukt man. Es taču nekad agrāk nebiju slepkavojusi, tāpēc nebiju īsti pārliecināta, vai vīrs ir beigts,» Smirnova cirtusi vēlreiz pa miega artēriju kaklā. Tad aizgājusi uz virtuvi, smēķējusi un ilgi raudzījusies logā.
Brīva, taču tuvu nervu sabrukumam - tā pēc vīra nogalināšanas jutusies Smirnova. Cietumā nonākt vīra dēļ viņa nav gribējusi, tādēļ nolēmusi nobēdzināt viņa līķi pa daļām. Vispirms nogriezusi dzimumlocekli, tad nocirtusi kājas. Šajā brīdī pieskrējuši trīs suņi un sākuši laizīt asinis. Tad Smirnovai ienācis prātā, ka vīru varētu izbarot suņiem. No viņa ķermeņa daļu vārīšanas ainām nelabi kļuva ne tikai Dienas lasītājiem, bet arī pašai vārītājai. Tomēr procesu viņa veica līdz galam, tad sadedzināja tapetes un gultas veļu, pēc tam, lai noņemtu stresu, iedzēra alkoholu un piezvanīja policijai. Turpmāko dzīvi viņa iztēlojās pa posmiem - vispirms droši vien gadi desmit cietumā, pēc tam kā pensionāre pansionātā.