No laukiem nebēga
Velta vienmēr zināja, ka paliks laukos. Pabeidza Zaļenieku ekonomisko tehnikumu, atgriezās dzimtajos Kalnišķos un sāka strādāt kolhozā par lauksaimniecības ekonomisti. Kad 70. gados mazos kolhozus apvienoja, Velta pārgāja uz padomju saimniecību Nīca, bet drīz kopsaimniecības sāka brukt, un Velta sāka saimniekot savā zemē: «Man bija govs, vīramāte iedeva govi, tā sāku. Nodevām pienu, audzējām dārzeņus. Šiverēju pa piemājas saimniecību.» Velta slavē savu tehnikuma laika augkopības pasniedzēju, kas ielika stiprus lauksaimnieka pamatus, un savus strādīgos vecākus. Viņa pārliecināta: «Laukos var izdzīvot, ja ir tehnika un līdzekļi.» Tad Veltai pat nojausmas nebija, ka dzīvi pilnīgi izmainīs Nīderlandes savvaļas zirgi un taurgovis. 1999. gadā Pasaules Dabas fonds Papes pļavās atveda zirgus, 2004. gadā - taurus. Velta smej: «Man piedāvāja uzrauga darbu, bet es pat īsti nezināju jēgu, kāpēc tie dzīvnieki atvesti.»
Tagad viņa ekskursantiem stāsta par lielo zālēdāju dzīvesveidu: «Mērķis bija parādīt, ka dzīvnieki spēj uzturēt lauksaimniecības zemi, lai tā neaizaug. Es taču arī atnācu uz tēva mājām, apzinoties - ja nenākšu tūlīt, viss aizaugs. Cīnījos par savu zemi, atvestie lopiņi - par mūsu dabiskajām pļavām. Tikām galā ar savu uzdevumu.»
Cilvēki traucē
Velta rāda pašreizējo bagātību pie kājām - balto āboliņu, veronikas, spuļģītes, dzegužpuķes, bezdelīgu actiņas. Daudzi ekskursanti pirmo reizi ierauga visu šo krāšņumu: «Kad atveda taurus, mūs apmeklēja 11 000 ekskursantu! Man palīdz gidi - vietējās skolas bērni. Pamācu viņus, bērni labprāt dara šo darbu.»
Veltas dēls un meita dzīvo savu dzīvi, ir divi mazbērni. Mājās viena govs, «lai pēc piena nav jābrauc uz veikalu». Pļauj sienu, daļu no tā ziemā atdod zirgiem Papes pļavās. Taču savvaļas zirgi un govis arī skarbajās ziemās iztiek bez cilvēka palīdzības. Velta stāsta, ka zirgiem un govīm šeit klājas labi, bet nereti pietrūkst miera. «Bija te viens fotogrāfs, gribēja iegūt unikālus kadrus, kā dzimst kumeļš. Bet mazajam vajag vismaz vienu dienu nodzīvot mierā, tad mātei ies līdzi un dzīvos. Fotogrāfs izprovocēja baru, ērzelis aizdzina māti, un kumeļš gāja bojā.» Lielu skādi nodara apkārt klejojošie suņi. Labāk būtu, ka te neviena cilvēka nebūtu. Velta pamato savu strikto apgalvojumu: «Dzīvnieki aiziet bojā ne tāpēc, ka saslimst. Visi ēd, labi izskatās, bet nākamajā rītā var būt grāvī. Ielūst ledū un noslīkt, jo, cilvēku satraukti, skrien uz krūmiem, tur grāvji, paslīd kāja...»
Dzīvības vārdā
Uzraudze strādā bez brīvdienām. Katram zirgam zina vārdu, dzīvnieka dzīves dati pierakstīti blociņā. Tas ir darbs dzīvības vārdā. Taču gadi iet: «Tagad dažkārt emocionāli slikti, kad ar kādu dzīvnieku nelaime notikusi, bet citādi jūtos labi. Ja paliktu kantorī strādāt, nezinu, vai būtu tāda veselība. Svaigais gaiss, jebkuros dabas apstākļos mērotie kilometri nāk par labu.» Veltas acis dzirkstī. Viņa ir rosībā. Divpadsmit gadu notikumi, dzīvnieki un Papes pļavu dārgumi iemūžināti fotogrāfijās.
Velta dzīvo līdzi visam, kas notiek Latvijā. Viņu satrauc tas, kas notiek ar izglītību: «Laime, ja izdodas bērnam dot izglītību un ielikt pamatus zem kājām.» Uztrauc arī negatīvisms, pašapziņas trūkums: «Atbrauc ārzemnieki un brīnās - Latvijā nemaz nav tik slikti, esat izglītota, skaista un gudra tauta. Kāpēc paši to neatzīstam?»
Pašlaik Velta iesniegusi dokumentus, lai priekšlaikus pensionētos. Viņas galvenā rūpe ir atrast cilvēku, kas Papes pļavās strādātu ar sirdi un pārliecību, bet viņa vēl nesteidzas. Vēl pašai gana spēka un enerģijas.