Francijas un Vācijas februāra sākumā kopīgi izveidotā «Eiro pakta» dēļ, kas sākotnēji izpelnījās asu kritiku no teju visu valstu puses, Eiropadomes priekšsēdētājs H. van Rompejs 11. martā sasauca īpašu eirozonas valstu vadītāju samitu. Tas beidzās ar principiālu vienošanos divos būtiskos jautājumos.
Pirmkārt, par pašu «Eiro paktu», ar kuru tiek piedāvāts pielīdzināt pensijas vecumu, pārtraukt algu indeksāciju attiecībā pret inflāciju, ieviest dalībvalstīm parādu novērošanas mehānismu un vienotu korporatīvā nodokļa bāzi eirozonā. Itālijas ārlietu ministrs F. Fratīni gan pamatoti aizrādījis - ir pāragri runāt par vienotu ES nodokļu bāzi, pirms nav veikta dažādo ES valstu nodokļu sistēmu harmonizācija.
Samita diskusijas izcēlās ar sīvu kaulēšanos. Finālā Grieķijai tika samazināti aizdevuma procenti un pagarināts tā atdošanas laiks no trīsarpus līdz septiņiem ar pusi gadiem. Par to Grieķija piekrita atbalstīt «Eiro paktu» un ievērojami palielināt savu privatizācijas programmu, kuras ietvaros tiks pārdoti valsts uzņēmumi, nekustamie īpašumi un citi aktīvi, lai valsts peļņa būtu vairs nevis septiņi, bet gan 50 miljardi eiro. Līdzīga veida prasību dēļ no aizdevuma atvieglojumiem atteicās Īrija.
Ekonomisti paktu vērtē kritiski - paveiktie soļi ir pārāk vāji, bet neskarti atstāti galvenie krīzes izraisītāji - aizvien apjomīgie valstu parādi un bankas, kas ir «pārāk lielas, lai bankrotētu». Netiek apskatītas arī jomas, kas veicina ekonomisko izaugsmi un konkurētspēju. Lai gan EP deputāti uzsvēruši nepieciešamību samazināt darba devēju nodokļu slogu un ieviest sankcijas pret valstīm ar pārmērīgu budžeta deficītu, šie priekšlikumi nav ņemti vērā.
Runājot par Vācijas un Francijas ierosmēm, EP deputāti kritizēja abu lielvalstu centienus dominēt ES ekonomiskajā politikā. Arī Eiropas Komisijas viedoklis par «Eiro paktu» nav viennozīmīgs - budžeta komisārs no Polijas J. Levandovskis ir paudis «lielu nervozitāti» par tā raksturu, turpretim eirozonas glābšanas plānu galvenais arhitekts O. Rēns - ekonomikas komisārs no Somijas - to pilnībā atbalsta.
Samitā tika izteikta iecere aicināt «Eiro paktam» pievienoties atsevišķas ārpus eirozonas valstis - Zviedriju, Poliju, Dāniju un Apvienoto Karalisti. Interesanti, vai šāds pavērsiens liks mainīties arī šo valstu nostājai pret pašu paktu.
Otrkārt, ir panākta vienošanās par grozījumiem Lisabonas līgumā, lai 2013. gadā pēc krīzes izveidoto īslaicīgo finanšu stabilitātes mehānismu nomainītu pastāvīgs finansiālās stabilitātes mehānisms. Plānots arī palielināt tā budžetu līdz 500 miljardiem eiro.
Diemžēl abas vienošanās būtībā veido divu ātrumu Eiropu - par eirozonas valstu konkurētspēju rūpēsies dažādi finanšu mehānismi, savukārt pārējās dalībvalstis, ieskaitot Latviju, kam arī netieši būs jāpiedalās eirozonas stabilitātes finansēšanā, tiks atstātas cīnīties pašas saviem spēkiem. Šāda politika veicina ne vien ekonomisko un politisko nevienlīdzību ES valstu starpā, bet ilgtermiņā vājina arī visas ES konkurētspēju.
Vērojot notikumus, rodas dￃﾩjￃﾠ vu sajūta. 2004. gadā jaunajām valstīm nebija iespējas izvēlēties - pievienoties eiro vai nē. Tagad no jauna tiek ierobežotas mūsu iespējas lemt par eirozonas un līdz ar to arī savu nākotni. Atkal tiekam nostādīti pieņemtu lēmumu priekšā.
*Eiropas Parlamenta deputāte, Ārlietu un Starptautiskās tirdzniecības komiteja (ETP/PS/Vienotība)