Proti, lielai daļai veco dalībvalstu bija kolonijas, kuras neatkarību atguva relatīvi nesen, pagājušajā gadsimtā. Nojaušama bija arī bažu klātbūtne: bijušo koloniju iedzīvotāji devās uz savām bijušajām metropolēm, lai bēgtu no trūkuma dzimtenē. Pārtika, medikamenti, būvmateriāli - tas viss bija domāts ne tikai palīdzībai, bet arī tādu apstākļu radīšanai, lai šāda migrācija samazinātos. Arī nauda - bet par šo palīdzību radās ironisks teiciens: «Trūcīgi cilvēki no bagātām valstīm dod naudu bagātniekiem no nabadzīgām valstīm.»
Taču patlaban pamazām veidojas jauna attīstības palīdzības filozofija. Tās pamatā - ilgtspējīgas attīstības veicināšana nabadzīgākajās valstīs. Arvien nozīmīgāka loma ir nevalstiskajām organizācijām un pašvaldībām, kuras palīdz sociālās infrastruktūras veidošanā un dalās savās zināšanās un pieredzē, divpusējām sadarbības attiecībām. «Vissliktākā palīdzība ir tad, ja mēs iepirktu, piemēram, preces, lai tās vestu uz attīstības valstīm. Jo tad patiesībā mēs nepalīdzam ne uzņēmējam, ne cilvēkiem, kas tur strādā, un neradām arī papildu vērtību,» saka Eiropas Komisijas (EK) komisārs attīstības sadarbības jautājumos Andris Piebalgs, kurš strādā arī ES Ārlietu padomē. Viņš skaidro - patlaban attīstības palīdzība vērsta uz to, lai maksimāli veicinātu nabadzīgāko valstu ekonomisko un politisko attīstību. «Ja izdosies paveikt to, ko esmu iecerējis, manam darbam ļoti lielā mērā jāietekmē ES politika ekonomikā, jo caur tirdzniecību ar valstīm, ar kurām sadarbojos attīstības politikā, Eiropā var nākt ekonomikas izaugsme. Protams, te ir arī drošības politika, jo viss, ko mēs darām attīstības politikā, palīdz šīm valstīm neieiet militāros konfliktos. Tas kopumā nozīmē netiešu atbalstu arī Latvijas Ārlietu, Ekonomikas un Aizsardzības ministrijām. Mūsu karavīru sūtīšana sarežģītās misijās ir godpilna, bet ļoti riskanta misija. Mēs piedalāmies Afganistānā - manā skatījumā tas ir pareizi, jo tā ir investīcija mūsu drošībai, kura maksā ļoti dārgi. Tāpēc daudz nozīmīgāks ir šodienas ieguldījums attīstības palīdzībā, lai vēlāk nevajadzētu sniegt militāru palīdzību.»
Savas korekcijas attīstības politikā nesusi arī pasaules ekonomiskā krīze. Strauji augošās ekonomikas - Ķīna, Indija, Brazīlija - meklē jaunas iespējas un tirgus, bet tas attiecas arī uz ES.
«Ja, piemēram, Āfrikas valstīs ir laba izaugsme, neapšaubāmi lielākās eksporta iespējas - iekārtas, ierīces, arī patēriņa preces - ietu uz Āfriku. Tas nozīmē, ka arī Eiropā ir izaugsme. Šodien problēma ir cīņa par tirgiem - gan par izejvielu, gan noieta tirgiem. Jaunu tirgu parādīšanās, it īpaši tiem, kas Eiropai ir tuvumā, rada izaugsmi ES, un tas nozīmē arī izaugsmi Latvijai,» saka A. Piebalgs. «Mans darbs lielā mērā saistīts ar to, kas notiks Latvijas ekonomikā. Pat visgudrākie plāni, kādus Latvijas valdība varētu radīt, būs neveiksmīgi, ja nebūs ekonomiskās izaugsmes citos reģionos. Ja Āfrikā, Āzijā ir krīze, vislabākais Latvijas ekonomikas plāns ir lemts neveiksmei.»