Manuprāt, ideja bija tāda, ka emirāta valdība stāvēs aiz katra aizņēmuma, lai cik tas būtu riskants. Un, ja ar naftu nabadzīgās Dubaijas valdībai pietrūks naudas, tās ar naftu bagātā māsa Abū Dabī kaut kā to sadabūs.
Absurdas cerības, varētu domāt. Taču tas ir ne mazāk iespējams kā daudzas plašās glābšanas operācijas, kuras mēs redzam visā pasaulē pēc nesenās finanšu krīzes. Kas tik tiešām sarūgtināja investorus, protams, bija apziņa, ka nepamatotās parādu garantijas tomēr kādu dienu vajadzēs anulēt. Galarezultātā ar parādiem pārāk apkrautajai pasaulei būs jāatrod veids, kā samazināt parādu nastu lielumu, un tas viss nebūt nebūs patīkami.
Ir tādi, kuri tīksminās par to, ko viņi uzskata par atmaksu nekaunīgās Dubaijas pārmērīgi lielajām ambīcijām. Taču es tā neuzskatu. Jā, Dubaija ar tās mākslīgi veidotajām salām, Venēciju simulējošajām viesnīcām, tenisa kortiem uz jumtiem reālajā pasaulē ir smilšu pils. Tomēr Dubaija ir nodemonstrējusi pārējām Tuvo Austrumu valstīm, ko var sasniegt īsts uzņēmējdarbības gars.
Tās lidosta ir kļuvusi par tik nozīmīgu globālo satiksmes mezglu, ka Vācijas regulatoriem nesen vajadzēja piespiest aviokompāniju Emirates Airlines paaugstināt cenas aviobiļetēm uz Frankfurti, lai nacionālā aviokompānija Lufthansa nezaudētu pārāk daudz klientu. Ar saviem relatīvi atvērtajiem preču un kapitāla tirgiem Dubaija kļuvusi par tirdzniecības centru ne vien Tuvajiem Austrumiem, bet arī daļai Āfrikas un Āzijas. Finanšu krīzes priekšvakarā citas Persijas līča valstis sākušas raudzīties uz Dubaiju, lai izprastu, kā tās varētu dažādot savas tautsaimniecības un turpināt zelt un plaukt, kad izsīks naftas avoti.
Jā, Dubaija, protams, ir autokrātiska valsts, kurā finanses tiek stingri un slēpti kontrolētas. Detalizētas informācijas trūkums par emirātu finansēm patiesībā bija galvenais iemesls, kāpēc Dubai World maksātnespēja izraisīja tādu šoku.
Taču daudzējādā ziņā Dubaijas valdnieki ir bijuši pārsteidzoši iecietīgi pret izteiksmes brīvību. Pirms gada es biju klāt vietējo mākslinieku prezentācijās Dubaijas universitātē. Viens no emirātu fotomāksliniekiem prezentēja kādas Dubaijas jaunās metrosistēmas stacijas būvdarbu vizuālo hronoloģiju. Viņš bija piedzīvojis šīs pilsētvalsts pēdējo 13 gadu pārvērtības, kuru dzinējspēks bija tāds celtniecības bums, kādu saista ar visstraujāk augošajām Ķīnas pilsētām, nevis ar Tuvajiem Austrumiem.
Tā vietā, lai vienkārši slavētu valdības jaunbūves, mākslinieks uzsver, cik acīm netīkama šī pārmaiņa bija tiem, kuri tur dzīvo jau sen. Kā lai izturas pret nedzīviem objektiem, kas paceļas no neauglīgajām, tomēr majestātiskajām smiltīm? Kāds cits mākslinieks sniedza redzējumu par to, kā āra apgaismojumu var izmantot, lai pārveidotu minaretus un palīdzētu tiem izcelties moderno celtņu neskaidrajās kontūrās, kas raksturīgas mūsdienu Tuvo Austrumu pilsētai. Viņa vīzijas bija lieliskas un acīmredzot arī mazliet radikālas. Iespaidīgi, ka šādas idejas bija iespējams paust atklāti.
Ikviens, kurš pazīst Dubaiju, saprot, ka šie ir tikai mazi daudz plašākā radošuma piemēri, kas ļāvuši šai valstij mēģināt piesaistīt elitārus ārvalstu finanšu un citu nozaru profesionāļus. Lielā mērā tāpat kā ASV, elitārajiem ārvalstniekiem ir bijusi galvenā loma Dubaijas dažādo pakalpojumu nozaru attīstībā.
Protams, arī citas Persijas līča valstis ir guvušas pārsteidzošus panākumus. Saūda Arābijas nacionālās naftas kompānijas pašas gūtās zināšanas un pieredzi naftas ieguvē plaši apbrīno Rietumos. Katara sekmīgi darbojas mediju jomā ar Al Jazzera, kamēr Abū Dabī palīdzējusi veicināt pārsteidzošus panākumus mākslīgajā intelektā ar savu atbalstu datoršaham. Bet Dubaija, kurai pašai ir ļoti maz «melnā zelta», paveikusi vairāk, izmantojot mazāk resursu nekā jebkura cita šī reģiona valsts.
Diemžēl Dubaija galarezultātā izrādījās pakļauta finanšu gravitācijas likumiem. Šī reize ne ar ko neatšķīrās. Plašās spekulācijas un aizņemšanās noveda pie pārmērīgas parādu nastas un visbeidzot pie maksātnespējas.
Vai šis ir Dubaijas episkās izaugsmes ceļa gals? Es šaubos. Valstis visā pasaulē un visā vēstures gaitā ir piedzīvojušas nespēju atmaksāt parādus, tomēr izdzīvojušas, lai runātu par to, pat zeltu un plauktu. Dubaija nekādi nevarēs izvairīties no nepieciešamības pārstrukturēt un apcirpt savas pārmērības, pirms tā ieies ilgtspējīgākā izaugsmes trajektorijā, kaut gan tam būs vajadzīgs laiks.
Vai infekcija izplatīsies vārīgākajās valstīs Eiropā un citviet? Pagaidām vēl ne. Kaut arī Dubaijas gadījums ne ar ko neatšķiras, tas tomēr ir īpašs, un tāpēc investoru uzticībai pagaidām jābūt saglabātai. Taču investori mācās no rūgtās pieredzes, kas liecina, ka nevienas valsts iespējas un resursi nav neierobežoti.
Publicēts sadarbībā ar Project Syndicate