Tie, kas reāli ir mūsu ražotāji, viņu nav maz, plaši pārstāvēti arī lielākajos veikalu tīklos - mums ir tīri labas attiecības ar Maxima, Rimi tīkliem, nesen tikāmies ar šo uzņēmumu vadītājiem Latvijā, viņu veikalos gandrīz 80 procentu ir mūsu, Latvijas, produkcija.
Nevis no Polijas, Nīderlandes vai vēl kādas valsts ievestā?
Es jums stāstu, ko saka šo tīklu vadītāji. Bet, kas attiecas uz tirgu, jā, tirgū šīs problēmas ir visu laiku. Pirms vairākiem mēnešiem biju kopā ar mūsu pārbaudītājiem tirgū. Nezinu, vai to tā labi rakstīt, bet tajā dienā, kad mēs tur bijām, viss bija ideālā kārtībā, tiesa, nakts tirgus busiņi un vagoniņi pamatā bija ciet. Viņi vienkārši netirgojās tajā dienā. Prasīju, kāpēc tā, teica, ka laikam brīvdiena, nekas cits. Un pēc tam kad es aizbraucu prom un mani kolēģi tur ieradās pēcpusdienā, «brīvdienas» pēkšņi bija beigušās, un pārbaudītāji izņēma daudzas tonnas nelegālas produkcijas. Tātad tas notiek, nevaru noliegt, ka tā. Bet es gan gribētu teikt ko citu - ne jau tikai mūsu Pārtikas un veterinārā dienesta inspektoriem ir tas jākontrolē. Ir tirgus vadība, kas tāpat var kontrolēt, ko katrs tirgo.
Varu pateikt arī konkrētu piemēru. Kāds kungs vai dāma tirgo zemenes. Kad jautā, vai tās audzētas Latvijā, apstiprina, ka jā, un uzrāda pavadzīmi, ka iepirktas no konkrēta audzētāja. Tad mēs palūdzam, lai Valsts ieņēmumu dienests aizbrauc uz to saimniecību, kas uzrakstījusi šo pavadzīmi, un palūdz, lai uzrāda, kur tās zemenes aug. Ja neaug, tad ir slikti...
Pie visiem jau nevar izbraukāt.
Nemaz pie daudziem nav jābrauc. Pietiek ar dažiem, lai vairs tā neblēdītos.
Bet kā ir ar mūsu zemnieku konkurētspēju?
Kāds ir, kāds arī nav konkurētspējīgs, bet kopējā bilde noteikti ir uzlabojusies. Un ne jau visi savu produkciju ved uz Rīgu - ir kas ved uz lielajām pilsētām, daudzi piegāžu līgumi noslēgti ar ēdinātājiem mācību iestādēs. Šobrīd mēs gribētu panākt, lai tādas lielas slēgtās iestādes kā slimnīcas arī nepirktu poļu pienu vai ievestos dārzeņus.
Tad jums jācīnās pret zemākās cenas principu konkursos.
Konkursu nolikumos ir vairāki kritēriji, kā rezultātā ne vien zemākā cena ir noteicoša, bet arī tas, vai ir Latvijas produkts, kam ir Zaļā karotīte un kas ir sertificēts Latvijā.
Jāgrib tikai konkursu nolikumos tādus kritērijus salikt.
Tie ir tur. Bet tā nelaime ir cita. Veicām vienu pārbaudi Cēsu mācību iestādēs. Visus konkursus uzvarēja kompānijas, kuru produkcijai ir Zaļā karotīte - gan par maizi, gan dārzeņiem, piena produktiem. Bet kas tad notiek tālāk? Protams, šim produktam jābūt bērniem uz galda. Tomēr tā tur nav. Un pavadzīmes ir pavisam no citām kompānijām - Polijas, Lietuvas... Konkursā tātad papildu punktus saņem par to, ka gatavi piegādāt noteiktiem kritērijiem atbilstošus produktus, bet, kad jau noslēgti līgumi, piegādā produktus no pavisam citas valsts.
Arī individuālie patērētāji tiek maldināti - veikalā nopērk pienu, kam uz iepakojuma ļoti latvisks nosaukums, bet, ja paskatās, kur ražots, sīkiem burtiņiem lasāms, ka kādā kaimiņvalstī.
Ir viena tāda piena paka, tas nav nekāds noslēpums. Runājām ar abu lielo tirdzniecības tīklu, kam kopā vairāki simti veikalu, vadību, viņi atbild: varētu šo netirgot, ja būs līdzvērtīgs produkts Latvijā.
Cenas ziņā?
Visādā. Gan cenas, gan garšas, gan kvalitātes.
Tikmēr maldināt ar latvisku nosaukumu drīkst?
Nav mums tiesību noteikt, ka lietuvietis nedrīkstētu likt, piemēram, uzrakstu «Jānis» uz siera. Bet visādā ziņā mēs ar tirdzniecības tīklu pārstāvjiem par to esam runājuši. Te tiešām būtisks ir jautājums, vai ir tieši tāds vietējais produkts. Mēs bieži paši ar šādu situāciju saskaramies kaimiņvalstīs, kad aizbrauc ar kādu savu produktu, - visos lielajos veikalu tīklos ir komisijas, kas vērtē katru produktu, vai to likt plauktā vai ne, - tad atbilde bieži ir: paldies, jums ir ļoti labs produkts, garšīgs, bet mums tieši tāds pats jau ir, līdz ar to nevarēsim paņemt jūsējo.
Pieminējāt sierus. Lieta, kas mani personīgi jau krietnu laiku tracina, - tajos pašos lielveikalos gandrīz nav iespējams atrast Latvijā ražotu sieru bez krāsvielas, dažādu biezinātāju, stabilizētāju, vai kā tik tos nesauc, piedevas. Nākas pirkt importa sieru tikai tāpēc, ka tas dabīgi, nevis kaut kā paātrināti nogatavināts.
Es jums noteikti nevarēšu piekrist, ka visi piena pārstrādes uzņēmumi dara tikai tā. Mazie kooperatīvi noteikti nav starp tāda produkta ražotājiem. Lielveikalos varbūt ne visi pārstāvēti, tas gan. Bet arī lielražotāju ceptā maize ir daudz apjomīgāka par mazā ceptuvē cepto, kaut svars varbūt tieši tāds pats. Jā, man arī tādas lietas nepatīk, bet tā ir...
Eksports ir ārkārtīgi svarīga tēma. Es personīgi uzskatu, ka visiem politiķiem, kā saka, dienu un nakti ir jālobē mūsu ražotāju intereses ārvalstu tirgos. Bet dīvainā kārtā sabiedrībā manāma liela neuzticēšanās mūsu politiķiem, tiklīdz uzzina par šādiem lobēšanas mēģinājumiem. Kāpēc tā, jūsuprāt?
Es to visu esmu pieredzējis uz savas ādas...
Tieši tāpēc par to vaicāju.
Es uzskatu, ka valsts atbalsts produkcijas noieta ārvalstīs veicināšanai lauksaimniecības, un it sevišķi piensaimniecības, nozarē ir izšķiroši svarīgs. Jo mēs tikai knapi pusi no sava saražotā piena apēdam Latvijā dažādu produktu veidā.
Un ne jau tāpēc, ka produkciju nebūtu kur likt, - no eksporta ieguvējs arī valsts budžets.
Tieši tā! Eksporta veicināšana saistīta ar taustāmu rezultātu - lielākiem nodokļiem valsts budžetā, darbvietām mūsu cilvēkiem utt. Tā ka es pilnībā varu atbalstīt jūsu viedokli, ka eksporta veicināšanā jāiesaistās visiem, kas var, kam ir kādi sakari ārzemēs. Mums ir labi piemēri. Ir pat nelieli kooperatīvi, kas biezpienu sūta saldētā veidā uz Ameriku.
Tik tālu eksportējot, gan ir arī augsti transporta izdevumi.
Bet ja ieņēmumi nosedz izdevumus... Protams, pavisam labi būtu vest tepat, pāri kaimiņu robežai. Savā laikā, pirms embargo, to arī darījām - uz Krieviju gāja vairāk nekā 60% eksporta. Tas gan absolūti nenozīmē, ka tieši tādi paši skaitļi būtu, ja tā embargo nebūtu, jo to ietekmē valūtas kursi, konkurence, citi faktori. Bet tas ir liels tirgus, un, kā jūs teicāt, svarīgas ir arī transportēšanas izmaksas - kur ir Amerika, bet šis ir tepat, aiz robežas. Un ne jau visi veda uz Maskavu vai vēl kur tālāk projām - veda uz Pleskavu, Novgorodu.
Runājot par Krievijai alternatīviem tirgiem - cik daudz jums personīgi izdodas palīdzēt mūsu ražotājiem?
Visās valstīs, kurās esmu bijis, kaut kas notiek. Taču skaidrs, ka ne tādos apmēros, kādi bija pirms Krievijas tirgus slēgšanas. Piemēram, bijām Ķīnā. Mums ļoti paveicās - iedeva sertifikātus ļoti daudziem produktiem. Bet, kad juridiskā atļauja ir iedota, jāsāk darīt - jābrauc uz turieni, jāspēj panākt konkrēta sadarbība ar kādu kompāniju vai veikalu tīklu. Labs piemērs ir Food Union, kas atradis partneri, nodibinājis kopuzņēmumu, kurš pārstāvēs viņus un viņu produkciju kādā veikalu tīklā.
To faktiski var tikai lielie ražotāji, kam gana resursu, lai braukātu, veidotu uzņēmumus.
Šādā veidā jā. Bet arī kooperatīviem, ja paveicas atrast labu partneri kaut vai nelielā veikalu tīklā, var veidoties eksporta sadarbība. Skaidrs, ka, piemēram, Jaunpils kooperatīvs nevar aizvest simtiem tonnu biezpiena uz Ameriku, viņi ved konteineru noteiktā periodā. Bet, ja tas ir ar pozitīvu ekonomiku, ļoti labi, ka viņi tādu iespēju atraduši. Piemēram, Laima Krievijas tirgu apmainīja pret Amerikas tirgu. Malači, izdevās viņiem tātad. Šobrīd zivinieki cīnās, ir ļoti lielas cerības, ka arī viņiem pavērsies tirgus Amerikā. Jāsaka, zivinieki ir labi pastrādājuši, viņiem tagad arī Skandināvijā ir labs noieta tirgus. Saprotiet, tā tirgus meklēšana nav tāda, kā grāmatās raksta, - aizbrauc, norunā, un kārtībā.
Bet tas, kāpēc svarīga ministrijas iesaiste, - uz Eiropas Savienību tas neattiecas, mums ir vienota sertifikācija, bet attiecībā uz ārpus ES valstīm - jāpalīdz, lai attiecīgo valstu pārtikas un veterinārie dienesti nosertificē mūsu firmu produktus, un tas prasa zināmus ieguldījumus - ne tik daudz naudā kā papīru rakstīšanā, saskaņošanā. Manuprāt, būtiskas neveiksmes, ka kāds mūs savā tirgū nelaistu iekšā, nav. Protams, es braucu kopā ar uzņēmējiem, ar mums satiekas ministrs, kā tas bija Emirātos, tad arī ko panākam. Citādi tiešām ir grūti. Ja tu, Jānis, vienkārši aizbrauksi, pārstāvot pienotavu vai gaļas uzņēmumu, neviens neklausīsies.
Arī Olainfarm lielākais īpašnieks Maligins man nesen intervijā teica, ka ko panākt var vienīgi tad, ja vispirms ministrs ministram izstāsta par uzņēmēju interesēm.
Jā, un tad nāk pretī arī tie, ko otras valsts ministrs paaicinājis.
Tas, kas mūsu cilvēkus satrauc, - ko jūs solāt pretī? Ko pret ko notirgojat? Jo pretējai pusei arī taču ir savas intereses. Īpaši, ja runājam par Krieviju.
Tad uzreiz atbildu tieši: es neko nevaru notirgot, jo pašā sarunas sākumā tiek pateikts, ka par jautājumiem, kas saistās ar embargo, es nediskutēšu. Un pretī mans sarunu biedrs saka to pašu.
Bet ar to saruna nebeidzas.
Protams. Mēs runājam par to, ka mūsu produkti ir bijuši iecienīti un, ja būs pieejami, joprojām būs iecienīti savas kvalitātes, garšas īpašību dēļ. Runājam, ka esam gatavi, kad beigsies ierobežojumi, atgriezties Krievijas tirgū un tad mums būtu ļoti izdevīgi, ja nevajadzētu atkārtoti sertificēties. Jo tagad jau it kā sertifikāts nav noņemts, vien apturēts, to var atjaunot, bet var arī pateikt: nē, kārtojiet visu no jauna.
Sarunu partnerim, ja konkrēti runājam par jūsu neseno tikšanos ar Krievijas vicepremjeru, bija kādas vēlmes, ko gribēja panākt no jums?
Nezinu. Neko tādu nerunājām. Viņš jau trešo vai ceturto gadu brauc pie draugiem uz Jūrmalu atpūsties.
Runājām galvenokārt par zivīm. Ne velti vedu viņu pie ziviniekiem, jo šajā gadījumā problēmas ir nevis embargo, bet kvalitātes prasībās. Ja viņš aizbrauc un apskatās rūpnīcu, pats var pārliecināties, ka tur nevar būt problēmas ar kvalitāti. Turpat, cehā, pagaršojām nožāvētas šprotītes, viņš novērtēja tās kā izcili labas. Pēc tam pie galda bija sarunas, vairāk runāja paši zivinieki, sakot: ja šobrīd atjaunotos sadarbība, viņus tas segments, kurā kādreiz startējuši, vairs neinteresē - šobrīd varētu piedāvāt produkciju premium segmentā pavisam cita līmeņa cenās. Viņi ir izauguši, apgūstot cita līmeņa tirgus. Tā ka nav tā, ka mēs tikai kā lūdzēji - lūdzu, ņemiet mūsu produktu, citādi nomirsim. Absolūti ne!
Ir jau arī savi ieguvumi no tās sarežģītās krīzes situācijas. Iepriekš bija diezgan liels miers - eksports mums uz Krieviju ir, tur labas cenas, tātad kopumā viss ir ļoti labi. Līdz ar to nebija manāmi arī ļoti intensīvi alternatīvu meklējumi. Arī uz izstādēm brauca tāpat vien. Savukārt šobrīd ir tik daudz gribētāju - braukt, piedalīties visādos forumos, izstādēs...
Cīņasspars daudz lielāks?
Oi, nesalīdzināmi lielāks! Nevaram atļauties pat tik daudz nofinansēt, cik gribētāju (ir Eiropas un arī Latvijas budžeta naudiņas, kas ļauj samaksāt, piemēram, par vietu izstādē - R. M.). Un, protams, ir arī pozitīvi rezultāti.
Tas vairs nav vien tūrisms kopā ar politiķi?
Nē. Brauc mērķtiecīgi, un daudzi jau arī ieguvuši labas eksporta iespējas. Gan Ķīnā, gan Amerikā, gan Apvienotajos Arābu Emirātos un citur. Un pat ne tik tālu. Labs piemērs ir bioloģisko piena produktu ražotāji tepat no Tukuma, kas lielu daļu produkcijas eksportē uz Lietuvu. Iepērk no bioloģiskajām saimniecībām vairākus simtus tonnu piena dienā, pārstrādā un tirgo ārzemēs. Ir pat tā, ka, ja būtu lielāka rūpnīca, varētu ražot vairāk, jo pieprasījums ir liels. Arī Preiļu rūpnīcai ir ļoti liels eksports. Viņi izmanto ļoti modernas tehnoloģijas - es, kad pēdējo reizi tur biju, redzēju, ka ir atsevišķi cehi, kuros cilvēku fiziski nemaz nav klāt. Redzams, ka šādos uzņēmumos ir kārtīgi saimnieki un tas jau jebkurā uzņēmumā - gan lauku saimniecībā, gan pārstrādes uzņēmumā - ir izšķirīgi svarīgais. Ir redzēts, ka ir divas fermas netālu viena no otras, vienas saimnieks saka, ka nav jau tik traki, bet aizbrauc pie otra, tas gaužas, ka viss pagalam, nav cilvēku, nav tā, nav tā... Vienam tā saimniekošana iet no rokas, otram - nekādīgi. Tātad veiksmes atslēga arī pašā saimniekā, tā prasmē saimniekot, prasmē saprasties ar cilvēkiem, tostarp saviem darbiniekiem, lai viņi strādā un neiet prom. Ne velti ne visi ir uzņēmēji.
Labi, mainīsim tēmu. Uzņēmēji bieži vien tā šķībi skatās uz zemniekiem, jo pēdējiem valsts un Eiropa vēl piemaksā dažādu subsīdiju veidā gan par to, ka zemi apstrādā, gan par to, ka neapstrādā.
Jā, tā teorija ir zināma. Nu, tiek subsidēta šī nozare. Visā Eiropā. Ko tad mēs Latvijā vairs nesubsidēsim, ja visās pārējās valstīs subsidē? Mēs jau arī saņemam tās Eiropas naudas.
Gan mazāk nekā citās valstīs.
Projektu naudas nav mazākas, tikai tiešmaksājumi. Bet arī tie ar katru gadu palielinās, un jau 2020. gadā būsim visai tuvu Eiropas vidējam rādītājam. Ja par kādu simtu palielinās, cilvēkam liekas, kas tur liels, bet tas ir par katru hektāru. Ja tev ir tūkstotis hektāru, parēķini pats...
Jo vairāk zemes, jo vairāk kopumā saņem no šīm Eiropas naudām. Tātad lielās saimniecības arī ir lielākie ieguvēji, un beigās tās vien izdzīvo. Lauki kopumā paliek aizvien tukšāki...
Tā visā Eiropā ir. Runājam gan par to, ka vecie cilvēki vairs neražo, tās divas gotiņas vairs netur, jaunie uz to nav gatavi, jo tā nopelnīt dikti daudz nevar. Bet ir saimniecības, kas sevi atpelna - ar zināmu hektāru, lopu skaitu.
Ja paliek tikai lielās saimniecības, tātad vienalga laukos cilvēku mazāk, un tad jo īpaši aktualizējas jautājums par infrastruktūru - tik mazam cilvēku skaitam skola, slimnīca, kultūras nams nepienākas.
Ne velti saku, ka jauniem cilvēkiem ir izvēle. Ja tev tā rocība ir tāda, ka vari atļauties transporta līdzekli, tie pieci seši kilometri līdz skolai arī nav liels attālums.
Ceļš arī nepienākas, ja maz braucēju. Labo tik tos ceļus, ko daudzi lieto.
Protams, ceļu infrastruktūra mums ir zem katras kritikas. Bet cilvēki jau arī dažādi - citam tieši patīk vientuļāks dzīvesveids. Esmu ļoti daudz braucis pa laukiem, saticis ļoti labas ģimenes, kam mazi bērni mājās, bet nav tā skola gluži blakus, mēs aprunājamies, viņi saka: mēs vēl esam jauni, mums te patīk, redzam te savu izaugsmi. Nav jau arī laukos aiz zirga ar arklu jāiet kā agrāk. Tehnika un tehnoloģijas tiktāl gājušas uz priekšu, ka nebrīnīšos, ja jau pēc dažiem gadiem varēsi sēdēt lauka malā un ar pulti vadīt tehniku.
Savukārt ar to, ka turpinās urbanizācija, vienkārši jārēķinās. Nu, nevar gaidīt, ka viss kļūs lētāks no produkcijas ražošanas viedokļa, un vienlaikus, ka katram, kas laukos dzīvos, blakus būs skola un kultūras nams.
Bet arī darbaspēks laukos vajadzīgs. Arī lielajās saimniecībās. Ievedīs?
Man ir bijušas sarunas ar uzņēmējiem, kas nodarbojas ar piena lopkopību. Rekonstruējot fermu, to paplašinot, uzstāda uzreiz robottehnoloģijas. Tad vismaz zina, ka viss notiek, kā vajag un kad vajag. Tā ka ir arī šādi risinājumi.
Kopējais noskaņojums zemniekiem ir daudzmaz optimistisks? Vismaz ar traktoriem uz Rīgu protestēt pret valdības darbu nebrauc.
Pašlaik nebrauc. Protams, te ir jāpiebilst, ka arī valdība ir panākusi pretī un tieši piensaimniekiem. Arī dalot Eiropas naudu, aicinām piensaimnieku vadošās organizācijas uz sapulcēm, lai izrunātu, kā to labāk darīt.
Jūs vadāt nozari, kurā atšķirībā no citām Eiropas naudas ar 2020. gadu varbūt arī neizbeigsies.
Nu, vismaz man nav informācijas, ka šajā ziņā būtu gaidāmas kādas pārmaiņas, vismaz ne uz slikto pusi.