Tēls, kas tiek iegravēts atmiņā, ir Pauļuks, kurš pa kāpnēm lien uz vēdera un kliedz. Tas nav tikai režisores Ineses Mičules efektīgs gājiens - kad tika apzagts Jāņa Pauļuka dzīvoklis un no tā iznestas no rāmjiem izgrieztās gleznas, mākslinieks sabruka un vairākas dienas spēja pārvietoties tikai līšus.
Uzreiz pēc Ziedoņa lomas JRT uzņemties iemiesot monoizrādē citu biogrāfisku personāžu bija drosmīgi. Jo neizbēgams ir salīdzinājums. Taču tieši no tā gribētos izvairīties. Izrāde vairāk ir dzejolis, nevis biopiks vai tāda dažādu radošas personības un veselas tautas rakstura aspektu analīze kā izrādē Ziedonis. Visums. Džemma Skulme gan pēc izrādes teica, ka vienā brīdī atpazinusi Pauļuku tik ļoti, ka acīs sariesušās asaras. Ņemot vērā, ka savā Kandavas bērnībā Znotiņš diez vai sastapis mākslinieku no Rīgas, kurš nomira, kad nākamajam aktierim bija astoņi gadi, - spēja izraisīt šādas emocijas cilvēkā, kas Pauļuku pazinis personīgi, apliecina meistarību. Znotiņš gan nepārcenšas ar portretisko līdzību: izrādē ir gan paša aktiera - mierīgā stāstnieka - tēls, gan Pauļuks ar stīvi taisno muguru, spītīgu, augšup izslietu zodu un skaļo, īdzīgo balsi. Abi - tumšpelēkās, ceļos izbalējušās biksēs un gaišā haki kreklblūzē ar kabatiņām.
Izrādes pamatā ir mākslas zinātnieka Zigurda Konstanta apjomīgā monogrāfija. Scenārijs no autoriem nav prasījis ļoti daudz pūļu. Tas veidots pēc principa - sākumā spilgta, koša reakcija, pēc tam tās izskaidrojums. Piemēram, vispirms tiek nesti tukšie rāmji, tad sīki un smalki izstāstīts par katru gleznu. Vispirms sāpes un kliegšana, tad stāsts par apzagšanu. Biju izlasījusi Konstanta grāmatu un runājusi ar Felicitu Pauļuku, tāpēc izrādei varēju izsekot gluži labi, bet nav pārliecības, vai tā ir arī tiem skatītājiem, kam Jānis Pauļuks ir tikai vārds un uzvārds mākslas vēsturē. Znotiņa personības pozitīvais starojums šoreiz spēlē patinas lomu. Ak vai, Pauļuks mēdza būt arī ļauns, viņam skauda, viņš sita savas sievietes, cirta kanti jaunām meitenēm un mežonīgi gānījās publiskās vietās par cilvēkiem, kas viņam bija sakrituši uz nerviem. Bet viņš apzinājās sava ļaunuma, rakstīja par to vēstulēs, mēģināja ar to cīnīties. Viņš arī mēdza būt dāsns, ļoti mīlēja sauli, novērtēja sievietes skaistumu un ar minētajām meitenēm bija galants un mācēja saprasties. Viņš nedūra mugurā dunci, bet grūda cilvēkiem acīs savu bieži neglaimojošo, bet nereti arī patieso viedokli. Viņa un draugu izdarības alkohola reibumā, protams, kļūst par izrādes daļu ar visskaļāko atsaucību publikā. Tomēr izrādē Pauļuks. Rāmji tik sarežģītajā personībā autori izvēlējušies akcentēt viņa izkāpināto, skaudro mākslinieka apsēstību, nevis viņa dēmonus. Kaut uzdrīkstos domāt, ka tas šo mākslinieku dara mazliet plakanāku, teiksmaināku, abstraktāku varbūt. Pauļuks bija pulka ekstravertāks nekā stāstnieks Znotiņš un viņa miesās ir kļuvis poētiskāks. Poētiskumu vieliskāku dara scenogrāfes Ievas Kauliņas darbs - katram «krāmam» ir nozīme, kas atklājas pakāpeniski. Rāmju auduma nelīdzeniem atgriezumiem gar malām. Maizes ķieģelītim - tas ne tikai pilda Pauļuka dzīves lielās mīlestības un pirmās sievas Felicitas lomu, bet arī atgādina par reālajiem bada gadiem, ko mākslinieks pārdzīvojis un kas ļauj tam ironizēt par Gandija diētu. Mutautiņi te pilda Pauļuka «meiteņu» Skillas Pinnis un Tijas Artmanes lomu. No puķupoda izrautais zariņš - otas funkciju, mētelis virtuozi atveido gleznotāja pudeles brāļus. Par otru galveno varoni kļūst Arsenāla foajē plašā telpa ar daudz aprakstītajām kāpnēm un efektīgo atbalsi. Lielā vientulība tās vidū Kasparam Znotiņam jāpārvar gluži fiziski. Tāpēc par galveno mākslinieka drāmu šajā izrādē kļuvusi nevis viņa dzīve laikmetā, kurā Pauļuka māksla netiek saprasta un oficiāli akceptēta, bet lielā cilvēciskā vienatne, kurā Pauļuks nonāca tāpēc, ka viņa māksla jau arī bija vienīgais, ka viņu pa īstam interesēja.