Ar 20 (vismaz lielāko daļu) no festivāla konkursa programmas filmām Rīgā būs iespēja tikties pēc vasaras pauzes. Šogad dīvainā mačošanās starp diviem pašmāju festivāliem _Arsenāls_ un Baltijas pērle sasniegusi jaunas absurda augstienes - tie abi notiks teju vienlaikus: _Arsenāls_ 10.-18. septembrī, Baltijas pērle 20.-26. septembrī. _Arsenāls_ gan mēdz zvejot arī sīkākas zivis - filmas, kas šķietami līdz lielajam konkursam nav tikušas, taču cīnās par «marginālākām balvām» - otrajā Kannu festivāla konkursā _Īpašais skatiens._ Starp citu, Emirs Kusturica, trakulīgais, stilā mutuļojošais serbs, kurš šogad vadīja _Īpašā skatiena_ žūriju Kannās, godīgi atzinās, ka viņam nekad nav bijis skaidrs, kāpēc daža laba filma nonāk tajā skatē, kurā nonāk. Turklāt viņš, šis Kannu mīlulis un jauneklīgais veterāns, piebilda, ka esot ļoti pateicīgs festivālam par iespēju noskatīties 20 lielisku filmu - _Īpašā skatiena_ programmu -, kam viņam parasti pietrūkstot spēka un laika. Līdzīgi kā Emiram Kusturicam, arī man _Īpašajam skatienam_, vismaz 100% apmērā, nepietiek ne spēka, ne laika, taču tieši šajā programmā satikos ar vairākām īpašām filmām - viena no tām ir korejieša Kima Ki Duka _Arirangs._
Kima Ki Duka dziesma
Saņemot Īpašā skatiena galveno balvu (dalītu ar vācu režisoru Andreasu Drēzenu par filmu Halt auf freier Strecke/Lidojums starp stacijām), pelēkā, stilīgā pidžamveida kostīmā tērptais korejiešu režisors dziedāja. Skaisti un skaņi - tie, kuri bija redzējuši viņa dokumentālo filmu Arirangs, šo dziesmu dzirdēja kādu ceturto reizi. Kaut Kannu balvu Kimam Ki Dukam var uztvert arī kā draudzīgu atbalstu krīzē esošam režisoram, taču viss nav tik vienkārši. Vispirms par krīzi. Kopš savas filmas Sapnis/Dream (2008) uzņemšanas šis korejiešu «eksporta ģēnijs» klusēja. Pasaulē populārākais Korejas režisors, spilgta, individuāla autorstila «nesējs» Kims Ki Duks ir Eiropas festivālu zvaigzne. Kopš 2000. gadu sākuma ar katru savu filmu viņš pratis gan šokēt, gan vienlaikus radīt poētiskas un metafiziskas atklāsmes - daudziem par Kima Ki Duka karjeras augstāko punktu ir kļuvusi filma Spring, Summer, Fall, Winter... and Spring/Pavasaris, vasara, rudens, ziema… un pavasaris (2003) - šo darbu par savu kulmināciju uzskata arī pats Kims Ki Duks, ne velti filmā Arirangs viņš iemontējis garu epizodi no Pavasara… ar sevi pašu mūka lomā, velkot kalnā akmeni.
15 filmu kopš debijas 1996. gadā bijis intensīvs temps režisoram, kurš, izrādās, laiku ap savu 50. dzimšanas dienu ir pavadījis dziļā krīzē. Arirangs ir viņa «krīzes produkts» - absolūtā vientulībā veidota filma, kurai Kims Ki Duks ir scenārists, režisors, aktieris, producents, operators, skaņu režisors un montāžas režisors. Kā tas iespējams? Kims Ki Duks vairāku gadu garumā ir filmējis pats sevi ar Canon HD kameru, uzdodot sev būtiskus jautājumus un arī remdējot savu labprātīgi izvēlēto vientulību.
Pazudušais Kims Ki Duks
Pirms filmas Arirangs pirmizrādes Kannās retais bija dzirdējis par šī festivālu lokos populārā režisora drāmu, krīzi un labprātīgi izvēlēto vientuļnieka ceļu. 2008. gadā, filmējot savu pēdējo spēlfilmu Sapnis, Kims Ki Duks piedzīvoja dramatisku nelaimes gadījumu. Aktrise, kuras tēlotā varone pēc filmas sižeta loģikas izdara pašnāvību, teju gāja bojā - pakāršanās no imitācijas varēja kļūt fatāla. Kopš šī pārdzīvojuma ētiskie jautājumi, vai jebkura filma, mākslas darbs, radoša, egoistiska režisora pašizpausme ir cilvēka dzīvības vērta, kļuva par Kima Ki Duka apsēstību. Par to, kas notika pēc notikumiem Sapņa uzņemšanas laukumā Kims Ki Duks detalizēti stāsta dokumentālajā filmā Arirangs. Viņš pameta visu - savu dzīvokli, draugus, kolēģus un apmetās uz dzīvi nelielā, nomaļā namiņā kaut kur kalnos. Lai izolētības un vientulības komplekts būtu pilnīgs, Kims Ki Duks namiņā vēl iebūvēja telti. Tur viņš arī ir nodzīvojis pēdējos gadus - kausējis sniegu, kašņājis bedrītes ikdienas fizioloģiskajiem procesiem (labierīcību ar digitālajām tehnoloģijām un makintošu bruņotajam vientuļniekam nav), vērojis sevi un sevi dabā. Un filmējis ar Canon.
Kims Ki Duks ir meistars pat šķietami tik diletantiskā «brūvējumā» kā ar fotoaparātu filmētā filmā ar sevi pašu centrā. Viņš perfekti prot uzstādīt kadru, perfekti nospēlēt savu «iekšējo es». Proti, sev būtiskus jautājumus Kims Ki Duks uzdod, tērpies vienā paltrakā, atbild uz šiem jautājumiem - jau tērpies citā. Protams, viņš dzied par Arirangu brīžos, kad sevis kļūst pavisam žēl, kad atgūstas - ķibina espresso automātu, ko būvējis pats savām zelta rokām. Filma ir stundu un 40 minūtes gara. Nu jau ar Kannu festivāla balvu, kas liecina vien par to, ka Kims Ki Duks ir nolēmis pielikt punktu savai vientulībai un askēzei. «Ar Arirangu es esmu pārkāpis kādam sava mūža kalnam,» apgalvo korejiešu režisors.
Pēc filmas noskatīšanās pirmajā brīdī īsti nezini - smieties vai raudāt, vai varbūt vecišķi noburkšķēt, ka Fellīni savā radošajā krīzē radīja dižo, vērienīgo filmu 8 1/2, bet pusgadsimtu vēlāk Kims Ki Duks veido Arirangu, izmantojot digitālās tehnoloģijas, kas visiem pie rokas. Kam lielāka, kam paliekošāka vērtība? Uzminiet nu! Kaut, protams, Arirangs ir kārtējais pierādījums, cik šķietami maz vajag, lai tiktu pie filmas, kam nu jau ir garantēts noiets neskaitāmos pasaules kinofestivālos. Kima Ki Duka gadījumā tas ir fotoaparāts Canon, vientulība kā dramatiska pārdzīvojuma sekas un vēl viens «sīkums» - vārds - leģenda. Ja kāds no mums ņemtu un filmētu sevi ar fočuku, sērojot par sevi - mazo nabadziņu -, iedzerot un uzdziedot ja ne par Arirangu, tad Gaiziņu, diez vai mums būtu izredzes uz Kannu festivāla balvu.