Kristīnes Želves Meitene liekreiz rāda, ka rakstu zīmju izteiksmē pavisam skops stāstu krājums var kalpot par lupu, caur ko ieraugāma vesela pasaule. Proti, augstākais uzdevums ir pielīdzināties romānam, kura virsuzdevums ir radīt un rādīt pasauli (sk. Umberto Eko pēcvārdu Rozes vārdam: «...lai stāstītu, vispirms ir jārada pasaule, pēc iespējas detalizētāk to apdomājot un iekārtojot līdz pēdējam sīkumam.»).
Tiktāl par to, ka grāmatiņa šķiet maziņa. Labā ziņa ir tāda, ka tāda tā tikai šķiet. Mums ir lērums cilvēku, kas grib rakstīt, taču lērums arī to, kas var un prot. Kristīne uzskatāmi pārstāv rakstīt gribētājus un varētājus, kas šodienas Latvijā raksta vaļasbrīžos - lai izpaustos un apliecinātos, vairāk vai mazāk saskaņā ar vēlmēm un iespējām rakstniecībai izbrīvējot laiku līdztekus citām lietām, kas ļauj nopelnīt dienišķo maizi. Kristīne pazīstama kā LTV1 raidījuma 100 g kultūras vadītāja. Tomēr arī kā prozaiķe, kas palēnām, uzcītīgi un pārdomāti krājusi pašas prozas (ja ticam senajiem grieķiem - taisnvirziena, tiešo runu) tekstus. Krājusi jo sen: caur konkrētu un skaisti specifisku prizmu stāstos reģistrēti XX gs. deviņdesmitie šeit un pie mums. Ārpus paša teksta - kontekstā gribas prasīties: nu, un vai pie mums deviņdesmitajos bijis kas cits nekā Rietumos sešdesmitajos? Meitenē valda vārdā nenosaukta miermīļu hipiju gaisotne, visi iemet un mīļi sadzīvo - Miervalža Birzes Rozā ziloņa ironijas gan trūkst, toties piedāvāts skats caur brīnum labu, garšīgu latviešu valodas prizmu ar tādām delikatesēm kā pase, kur fotogrāfijā svinīgi sabiedēta seja, cits prot žirgti aizdiebt, viscaur sīksmalki un skaisti tiek izstāstīti vērojumi (Dace Rukšāne kā līdziniece no mūsējiem te visvairāk nāk prātā), asociācijās uznirst arī daudz jaunākā Poškus filma Cool Kolka ar savukārt tai apakšsvārkos ieausto Rietumu tradicionālo absurdu. Skaisti, ka viscaur gribot negribot jūti gudru, zinīgu, izmīļotu apakštīklu: i Vonnegūtu, i F. S. Ficdžeralda Lielo Getsbiju, i Apdaika Trusi, bēdz!, i pat Raini. Grāmata, kas apakšvirsrakstīta kā Stāsti, izskatās pēc uzradītas pasaules konspekta: ja zināt Aleksandra Tatarska multeni Krita pērnais sniegs, te tikpat knaši iet vaļā spēle ar publiku - pašam stipri daudz jāliek klāt, lai tiktu pie atbildes uz jautājumu «kas te vispār notiek?». Kristīnei izdevies izkāpt ārpus noteiktā vietā reģistrētām noteiktām vēsturiskām norisēm (par spīti repšikiem, deviņdesmitajos iesprūdušām tehnoloģijām u. tml.) un apstrīdēt arī stāstu krājuma definīciju: mazie stāsti, it kā izcirpti no lielāka vēstījuma, rada iespaidu, ka grozi radioaparāta kloķi, ik pa brīdim atgriezdamies pie viena liela stāsta, ko pavisam kopā līdz šim tā arī neesi dzirdējis, jo it visi izklausās pēc fragmentiem no plašāka, pārāka stāsta, katrs i pat bez likumsakarīga noslēguma. Tas, cik daudz esi spiests likt klāt paša spēkiem, gan mudina, gan tracina. Hmm, gluži kā ēsma, ko nenoskārstai vajadzībai pasviež laba seriāla taisītāji, cerot uz to, ka vēl kas tiks sarūpēts priekšdienām...