Minerāli un akmeņi… Kā jums radās interese par šīs jomas pētniecību?
Intuitīvā līmenī man daba bija tuva jau bērnībā, tāpēc izvēlējos studēt Ģeogrāfijas fakultātē. Nevar dabu aptvert visā kopumā, tāpēc jāizvēlas kāda specifiska nozare. Tā kā dabas specifika sākas no ģeoloģiskās uzbūves, tās izzināšana dod kompleksu iespaidu par pārējām sakarībām - kas un kā notiek dabā. Nav jau tā, ka, strādājot muzejā, sēžam kabinetos - braucam arī laukā, pētām. Muzeja specifika ir - kā dabā esošās sakarības parādīt ekspozīcijās, lai cilvēkiem tās būtu uztveramas un interesantas. Piemēram, patlaban tik aktuālā dzintara tēma - dzintars, ko var redzēt ekspozīcijā, muzejā vākts daudzu gadu garumā un to darījuši jau kolēģi pirms manis, līdz beidzot kolekcija bija tāda, lai to mūsdienās saistošā veidā varētu izlikt apmeklētāju apskatei. Patlaban top ekspozīcija par Latvijas ģeoloģiju, domājams, to varēs skatīt aptuveni pēc gada. Lai vai kā, es ceru, ka katrā latviešu mājā ir kāds gabaliņš dzintara! Dzintars ir pirmā Latvijas eksportprece, pateicoties tam, esam pirmoreiz minēti senos rakstu avotos. Dzintara ieguve vairs nav tik liela kā senāk, bet to varam apstrādāt dažādi. Viena no inovācijām ir dzintara diegs, ko izstrādāja Rīgas Tehniskās universitātes doktore Inga Ļašenko. No tā var gatavot apģērbu, kas labvēlīgi ietekmē nēsātāja veselību. Dzintars ir kā mūsu nacionālais simbols. Cauri laikiem gājis, bet vienmēr bijis mīlēts un atzīts.
Neapstrādāts dzintars, apstrādāts, sakausējumi - variantu ir daudz. Bet pastāv arī viltojumi. Kā atšķirt?
Kopš eksistē dzintars, eksistē viltojumi. Metodes, kā atšķirt, saistās ar tā īpašībām. Senie grieķi dzintaru sauca par elektronu, kas nozīmē - saules matērija; dzintara spēja, to trinot, uzlādēties un pievilkt sīkas daļiņas vēlāk deva elektrības nosaukumu. Ja dzintaru rīvē ar vilnas drāniņu, tas elektrizējas. Senāk vērpjamajiem ratiņiem vārpstiņas mēdza būt no dzintara, lai vilnu attīrītu no sīkiem gružiem. Agrāk dzintaru viltoja, apkrāsojot, piemēram, stiklu, kas neelektrizējas. Diemžēl sintētiskie elektrizējas berzes rezultātā. Var pārbaudīt pēc svara - dzintars sālsūdenī peld pa virsu, tas ir plīstošs, to var pārbaudīt dedzinot - ir specifiska vīraka smarža. Diemžēl pēdējās metodes materiālu bojā. Precīzi pateikt, vai viltots, var ar speciālu infrasarkano staru aparatūru.
Kas muzeja ģeoloģijas nodaļā visvairāk interesē apmeklētājus?
Jaunā paaudze novērtē interaktīvās iespējas. Tā varam skolniekus, bērnus piesaistīt muzejam. Ja sākumā svarīgāks šķiet darbošanās prieks, vizuāla interese, izjust sevi, kustība, tad paralēli tomēr mazie iegūst pirmās zināšanas un pavadītais laiks nav tikai tukša spēlīte. Līdz ar to vismaz daļā raisām interesi, lai, augot lielāks, bērns gribētu pētīt, saprastu savu vietu dabā. Ir apmeklētāji, kas nopietni interesējas par procesiem dabā, ģeoloģijā. Tie nāk un rūpīgi pēta ekspozīcijas, uzmanīgi izlasa visus aprakstus.
Kas vēl bez jūras izskalotā dzintara ir vērtīgs un atrodams Latvijas zemes dzīlēs?
Lielā mērā - celtniecības materiāliem noderīgas izejvielas - māli, dolomīts, kaļķakmens, ģipšakmens krājumi mums ir tiešām nozīmīgi, prātīgi saimniekojot, varam izmantot ne tikai savām vajadzībām, bet ražošanai un eksportam. Resursi nekur uz pasaules nav neierobežoti, bet minētie derīgo izrakteņu veidi Latvijā ir bagātīgi pārstāvēti. Ražotājiem gan jāatceras, ka to ieguve jāorganizē saudzīgi videi, lai ražošana ir bezatlikuma, iznākums - ekoloģiska produkcija, izmantojot piemērotas tehnoloģijas. Mums nav metāla ieguves, kaut arī ir dzelzsrūdu atradnes. Šībrīža pieejamajām tehnoloģijām rūda atrodas dziļi, nav rentabli veidot šahtas. Bet tas ir tikai laika jautājums! Ja pasaulē krājumi izbeidzas un nākotnē būs lēti un viegli rakt dziļas šahtas, mums būs nozīmīgi krājumi, ar ko konkurēt paaules tirgū.
Ir dzirdēts, ka mūsu zeme slēpj pat dimantus! Tā ir?
Jā, arī Latvijā, veicot pētījumus padomju laika beigu periodā, smiltis uzrādīja interesantu mineroloģisko sastāvu, kas raksturīgs dimantu atradnēm, dimantu ieguves krāteriem. Vairāk šādu vietu ir Latvijas rietumu daļā, Kurzemē. Padomju Savienībā ģeoloģija bija attīstīta, jo valsts lielā mērā pārtika no derīgo izrakteņu pārdošanas, tāpēc pētījumi bija rūpīgi. Šobrīd Latvijas valsts nav tik bagāta, lai ieguldītu līdzekļus iespējamo dimantu atradņu pētīšanā - pie mums būtu jāveic izrakumi ļoti dziļi zemes dzīlēs, jāveic izpēte arī no kosmosa. Sibīrijā, Dienvidāfrikā, kas ir lielākās dimantu ieguves vietas pasaulē, krāteri, kur veidojas dimanti, iznāk zemes virspusē, bet mums vēl jāpagaida, kad tehnoloģijas kļūs attīstītākas un valsts - turīgāka. Tad varbūt tiksim arī pie saviem dimantiem!