Pāri visām šīm krāsu jukām iezīmējas baznīcas torņi kā stabila un droša dominante. Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) asociētā profesora, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieka Osvalda Zvejsalnieka 65 gadu jubilejas izstāde tā arī saucas - _Baltā baznīca_. Februārī izstāde savu gaitu sāka Ludzā, martā - Latgales Kultūrvēstures muzejā Rēzeknē, aprīlī - Preiļos, jūnijā - Krāslavā, jūlijā - Balvos, no 1.augusta tā būs apskatāma Utenas pilsētas muzejā Lietuvā, gads noslēgsies ar izstādēm Daugavpilī un Rīgas galerijā _Bastejs_.
Sēžam Latgales Mākslas namā, kur pie sienām tikpat spilgtas Rēzeknes glezniecības skolas meistaru gleznas, dzeram rūgti smagnēju kataloņu vīnu (Spānijas latgalieši - precizē Osvalds).
Kā Latgales segas
Par trakajām krāsām taujāts, Osvalds smiedamies krata galvu - nekāda tur īpaša trakuma neesot. J.Soikana Ludzas Mākslas skolas audzēknes, izmantojot datoru, esot izpētījušas, ka Zvejsalnieka gleznās krāsu salikums nākot no Latgales segu musturiem. «Man kādreiz bija tāda gleznu sērija Latgales zaļās istabas. Es uzaugu salīdzinoši jaunā mājā, bet radiem Zvejsalās bija veca, īsta Latgales ustaba ar mirtēm un ģerānijām uz palodām, šķita, ka pat gaiss šajās istabās virmoja gaiši zaļš. Tas ir Latgales arhetips - puķe uz loga un baznīcas torņi debesīs.» Lielākā daļa izstādes gleznu tapušas plenēros, gleznojot dabā, pēdējos gados vairāk lietojot akrila krāsas, kas ātri žūst. Osvalds atzīstas, ka nekad nav aizrāvies ar fotografēšanu, nevaldzinot arī modernās informācijas tehnoloģijas. Visvairāk patīk gleznot dabā, Krāslavā, Ludzā, Preiļos, pilsētās, kurās saglabājusies vecā apbūve ar savu īpašo smārdu. «Gleznošanas process vairāk prieku sagādā nekā rezultāts. Mans laiks ir agrs pavasaris un vēls rudens, kad daba atkailinās, atsedzas, tad arī krāsas ir spilgtākas nekā zelta rudenī.»
Rēzeknes skola
Mākslinieks atzīstas, ka īsti pat nezina, kādos ceļos pa šiem gadiem aizceļojušas viņa gleznas. Daudzas ir nonākušas Latvijas un ārzemju muzejos, privātkolekcijās, daļa izdāvināta draugiem, daļa tepat Rēzeknē - unikālajā Latgales Mākslas namā, kas iekārtots ar paša Osvalda un viņa vadītās Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas audzēkņu pūlēm. Tajā kopš 2002.gada pieejama vispilnīgākā Latgales glezniecības ekspozīcija, tas, ko dēvē par slaveno Rēzeknes skolu, atsevišķu virzienu latviešu mākslā, kas pastāvējis jau no pagājušā gadsimta sākuma - no Franciska Varslavāna, Nikolaja Breikša, Vitālija Kalvāna, Arvīda Egles, Jura Soikana līdz pat Osvaldam Zvejsalniekam un jaunākiem māksliniekiem. Gada nogalē Latgales Kultūras centra izdevniecībā iznāks mākslas zinātnieka Pētera Zeiles monogrāfija par Rēzekni kā Latgales glezniecības citadeli. Ar piederību šai skolai O.Zvejsalnieks īpaši lepojas. Ieminos, ka varētu vilkt paralēles starp Francisku Varslavānu un Osvaldu Zvejsalnieku, abi ir centušies apvienot Rēzeknes māksliniekus, ienest Latgales izloksni latviešu mākslā, abos ir jūtama kāda smalka, vīrišķīga elegance. Latgales dendiji? «Nu, dendijs gan es neesmu, bet kādreiz Juris Soikans teica, kad kopā šņabi dzērām, - Latgalei ir divi gleznotāji, kas no Dieva - Varslavāns un Zvejsalnieks. Bet tad vēl piemetināja - varbūt tu gribi, lai būtu otrādi - tu un Varslavāns? Es teicu, nē, es negribu.» O.Zvejsalnieks uzsver, ka Rēzeknes skolai, pateicoties Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas un LMA Latgales filiāles studentu darbam, tagad ir pievienojusies arī tēlniecība un metālmāksla, tai ir savas savdabīgas iezīmes, kas šo virzienu vairāk tuvina lietuviešu nekā latviešu mākslai. «Nezinu, vai tas ir no gēniem vai no katolicisma, bet šī radniecība ir jūtama. Lietuviešiem glezniecībā vairāk ir nacionālais kolorīts, to nevar sajaukt ne ar ko citu, tā ir lietuviska. Latviešiem pārāk daudz skolotāju ir bijis - franči, beļģi, krievi. Mūsu mākslinieks salīdzinājumu ar franču glezniecību uztvers kā komplimentu, bet lietuvietis - tieši otrādi. Viņiem ir savs.»
Osvalds atzīstas, ka gleznas viņš uztver kā krāsās izteiktu mūziku, jo arī pati glezniecība XXI gadsimtā ir tuvāka mūzikai, tā vairs nav literatūras ilustrācija. «Man nav tik svarīgi, kā uztver manas gleznas. Es eju pats savu ceļu, tiecos uz to, lai varētu panākt tādu pasaules uztveri, kā to redz bērns, taču samērojot ar dzīves pieredzi un profesionalitāti. To grūti dabūt, nospēlēt to nevar. Man kādreiz bija tāda programma - uzgleznot latgaliešu tautasdziesmu ar visām tās krāsām, ekspresiju, emocijām. Varbūt tas būs Ziemeļlatgales garais bolss, garais sauciens?»