Spriežot pēc Latviju nesen piedzīvojušā kulināro žurnālu un blogu buma, mums tikai tā šķiet, ka virtuvē katrs, kam nav slinkums, pārvēršas par mākslinieku kulināru un ar ēdamām lietām var improvizēt uz nebēdu, savu entuziasmēto rosīšanos pie katla dēvējot par kulināriju, bet to, kas sanācis katlā, nosaucot par ēdienu. Kaut gan tieši kulinārija ir praktiska nodarbe, kurā pats galvenais ir disciplīna un dzelžainas, tradicionālas, gadsimtos lolotas zinības, kas ar ko ideāli «sader kopā», nevis improvizēšana brīvā stilā. Tādēļ jau pasaulē ir izgāzusies tā dēvētā _fusion_ virtuve. Nu labi, vēsturē tā tika ierakstīta kā īslaicīga modes kaprīze, un, šķiet, līdzīgu likteni gaida arī tagad dikti aktuālā molekulārā virtuve, par kuras «gaisīgajiem šedevriem» daudzi idioti gatavi maksāt prātam neaptveramas summas, lai pēcāk palielītos, ka vakariņās par 140 eiro apēduši 80 gramus zīdaiņu biezeni atgādinoša melno ikru musu ar ērkšķogu/aveņu bezē cepurīti, kas realitātē atgādinājis ar mikseri saputotus zaļganus puņķus… OK, aizrāvos. Gribējās vien atgādināt, ka jebkura virtuve mīl kārtību un ciest nevar avangardu.
Kad pirms gadiem Parīzes Champs-ᅢノlysᅢᄅes teātra restorānā brokastoju ar Mihailu Barišņikovu, protams, viens no maniem jautājumiem bija par viņam piederošo ēstuvi Patvāris Ņujorkā - priekš kam? Un nebiju izbrīnīts, saņemdams līdzīgu atbildi, kādu par pašpersonīgo restorānu «kolekcionēšanu» sniedz arī cits ņujorkietis - slavenais aktieris Roberts de Niro: «Man vienkārši gribējās, lai pilsētā ir vieta, kurā es ar draugiem garantēti saņemšu to ēdienu, kurš man garšo.» Tik egoistiski un cilvēciski.
Pjotrs Vails ne reizi vien ir rakstījis par Mišas Samovaru, taču pārsvarā gan par literārām un mākslinieciskām epizodēm, kas atgadījušās ar šī krodziņa telpās satiktajiem - tiem, kam sagribējies īstu boršču, īstus pelmeņus un īstu «ebreju penicilīnu». Tā Ņujorkā dēvē vistas (reti - liellopa) buljonu, tiešām ticot, ka šim ebreju nacionālajam ēdienam piemīt ārstnieciska iedarbība. Vails apgalvo, ka buljona «noslēpums» rodams divu obligātu disciplinējošu likumu ievērošanā. Pirmais - buljons jāvāra uz ļoti lēnas, neticami mazas uguns. Apmēram 40-50 minūšu karstas peldes pietiks ierindas gailēnam (buljons būs labāks nekā no vistas). Otrs «sekrets» slēpjas senajā ebreju sakāmajā «žīdi, nežēlojiet piedevas!», proti, saknes un garšaugus.
Vienam putnam katlā vajadzēs vienu sīpolu, divus burkānus, pamatīgu selerijas koku, pētersīļa sakni, četras lauru lapas, trešdaļu tējkarotes rupji maltu melno piparu, piecus smaržīgos pipariņus un vienu krustnagliņu. Viss. Jā, kad vira uzvārās pirmoreiz, nedrīkst aizmirst noņemt putas un grāpja sienas rūpīgi noslaucīt ar salveti.
Pēc nepilnas stundas lidlopu laukā! Ebreji ir taupīgi - lūk, gatavs arī otrais ēdiens - vista/gailis separāti. Bet buljonu vajag izkāst, bet visus sakņaugus - smalki samalt un iemest šķidrumā atpakaļ. Dzerot šo buljonu, neviena gripa netuvosies.