Valdības sēde otrdien demonstrēja kādu nevēlamu metodi valsts finansējuma sadalē. To varētu saukt par nozares politizēšanu un varētu saukt arī par nozarē strādājošo savstarpēju sarīdīšanu.
Jāsāk ar to, ka papildu 10 miljonu atrašana mediķu algu paaugstināšanai nākamgad neapšaubāmi ir panākums. Vienlaikus ikvienam ir skaidrs, ka šī summa ir nepietiekama. Līdz ar to īpaši būtisks kļūst jautājums, kā tā tiek sadalīta.
Ja īsi - ģimenes ārsti uzskata, ka sadalījums ir netaisnīgs, jo skars tikai daļu mediķu (valsts un pašvaldību slimnīcās strādājošos). Ģimenes ārstiem var iebilst - ja, tēlaini izsakoties, jau tā plāno sviesta kārtiņu mēģinātu izsmērēt vēl plašāk, mediķu ieguvums būtu vēl niecīgāks. Tā tiešām varētu būt. Tomēr problēma ir tā, lai gan veselības ministrs noteikti iebildīs šādai versijai, ka sadalījums rada sajūtu, ka notiek dažādu mediķu profesionālo grupu «šķirošana» atbilstoši to iedomātām vai varbūt arī pamatotām konkrētās grupas pārstāvošo līderu politiskajām simpātijām. Piemēram, viena no ģimenes ārstu līderēm Veide, kas savulaik gana aktīvi darbojusies Vienotībā. Savukārt mediķu arodbiedrības līderis Keris nekad nav slēpis savu alerģiju pret šo partiju un ļāvis manīt, ka simpatizē «zaļajiem zemniekiem». Attiecīgi Veidei - piga, bet Kera pārstāvētajiem - algu paaugstinājums.
Tā nav pareizi. Neatkarīgi no tā, ko kurš domā par Veidi vai Keri, mediķus nedrīkst savstarpēji konfrontēt. Tomēr tas tiek darīts. Atlika Veidei valdības sēdē uzstājīgāk sūdzēties, Belēviča politiskais partneris labklājības ministrs pacēla balsi, lai atgādinātu, ka arī Labklājības ministrijas «saimniecībā» strādā mediķi, kuriem arī pienākas, un tad jau malā nepalika arī tieslietu ministrs, kurš atgādināja par cietumos strādājošajiem mediķiem. Taisnība ir gan Augulim, gan Rasnačam, bet taktiskais ieguvējs strīdā ir (otrdienas sēdē gan klātneesošais) Belēvičs, kuram šādi izdevies ģimenes ārstu pretenzijas, ja tā var teikt, atšķaidīt.
Būtu ļoti slikti, ja šāds politiķiem izdevīgs modelis iesakņotos, piemēram, savstarpēji pretnostādot dažādu ministriju «pārziņā» strādājošus pedagogus vai t. s. spēka struktūrās strādājošos. Nozarē (jebkurā) strādājošajiem ir jādomā par savu darbu, nevis par to, vai ir «pareizajā» arodbiedrībā, «nepareizajā» asociācijā un vai šodienas ieguvēji nebūs zaudētāji, mainoties ministrijas politiskajai vadībai. Politikas ietekmei uz nozari jāizpaužas kā, iespējams, starp partijām atšķirīgiem skatījumiem uz t. s. strukturālajām reformām attiecīgajā jomā, kā, iespējams, dažādiem viedokļiem par ieguldījumiem nozares infrastruktūrā, bet nevis naudas sadalē nozarē strādājošajiem.