līdz 9. jūnijam. Ar šo lomu Siliņš viesojies gan 18 izrādēs Parīzes Bastīlijas operā, gan Bavārijas Valsts operā Minhenē un Tokijas operā, bet uz Latvijas Nacionālās operas skatuves būs redzams Valkīrā (5. jūnijā) un Zīgfrīdā (7. jūnijā). Solista darba kalendārs jau ir saplānots līdz 2016. gadam.
Ielēcieni Vāgnerā
«Vēl aizvakar neplānoti ielēcu Valkīras izrādē Hamburgā. Bija jādzied saslimušā Votāna lomas izpildītāja vietā. Man atsūtīja e-pastā video, lidmašīnā noskatījos un dziedāju izrādi. Tā man bija jau trešā ielēkšana maijā! Pirms tam Ķīlē glābu Klīstošo holandieti un pirms pāris dienām Helsinkos nodziedāju Vāgnera mūzikas solokoncertu slavenā somu basbaritona Juhas Ūsitalo vietā,» izstāsta mūždien aizņemtais un darbīgais dziedātājs. «Biju domājis, ka pēc Latvijas Nacionālās operas viesizrādēm Omānā nu man beidzot divas nedēļas būs atpūta, bet te tev nu bija!» - Egils Siliņš tikai noplāta rokas. Pat neesot izdevies pabūt savās mājās Spānijā. Tiklīdz ieradies, tā steidzami saukts uz Vāciju. Bet, kad atgriezies, - izsaukts uz Somiju. Vienīgajā brīvdienā starp abām Nībelunga gredzena maija izrādēm Rīgā viņš aizsteidzās uz savām lauku mājām jūras krastā, bet nevis zvilnēt liedagā, bet lai vadītu tur kārtējos neatliekamos remontdarbus.
Vai nav par daudz? Viņš tikai pasmejas. «Man patīk praktiskas lietas: restaurēt, atjaunot. Man vienmēr vajag projektu. Tas dod dzenuli, tieši tad visvairāk gribas atbraukt uz lauku māju.» Viņaprāt, «nevar vēlēties, lai vienmēr ir ērti». Pretēji iepriekš plānotajam maijs Egilam Siliņam izrādījies ļoti saspringts. Citi apjūsmo pieredzēto Latvijas Nacionālās operas viesizrādēs Omānā, taču viņam laiski izbaudīt austrumu eksotiku nav bijis laika laika: uzreiz pēc 16 stundu lidojuma un nīkšanas lidostās dziedājis Klīstošā holandieša ģenerālmēģinājumā. «Kas tur liels - noskaties trīs filmas, divreiz paēd un kāp ārā,» dziedātājs teic par garajiem lidojumiem.
Ne tikai Vāgners
«No pagājušā gada novembra sākuma esmu dziedājis tikai Vāgneru,» Egils Siliņš konstatē, pārlūkojot sezonas kalendāru. «Nodziedi vienreiz labi Vāgneru, un teātri tevi vairs neatlaidīs,» zinoši kolēģi viņu brīdinājuši Vāgnera odisejas pašā sākumā. Šie prognozējumi patiešām piepildījušies, un tagad esot jāpacīnās, lai dabūtu citu repertuāru. Tomēr dziedoņa pēdējo gadu repertuāra flagmanim vācu operģēnijam Vāgneram uz papēžiem min arī lomas Riharda Štrausa psiholoģiski un muzikāli sarežģītajās operās Salome, Elektra un Sieviete bez ēnas. Tūlīt pēc Nībelunga gredzena izrādēm viņš atgriezīsies Parīzē, kur tāpat kā pie mums Vāgnera 200. jubilejas gadā vienā nedēļā izrādīs visu šo operu ciklu. Visam iepriekšminētajam vēl jāpiepulcē Klingsora loma Parsifālā, kuru Siliņš dzied Cīrihes operā Šveicē.
«Beidzot atkal mēģināšu dziedāt Verdi!» Egils Siliņš nosaka, atgādinot, ka izcilajam itāļu operkomponistam šogad aprit tikpat apaļa jubileja, cik Vāgneram. Vispirms dziedonis atskriešot nodziedāt Verdi tepat dzimtajā operas namā Rīgas Operas festivāla galā koncertos, kurus diriģēs Andris Poga (15. un 16. jūnijā). «Verdi operu lomas pārsvarā ir rakstītas vai nu baritonam, vai basam, bet es esmu basbaritons. Vāgners daudz rakstījis tieši šai starpbalsij,» Siliņš lietišķi paskaidro. Tiesa, «Verdi ir bravūrīgāks, un šajā repertuārā ar vienu āriju var nopelnīt vairāk aplausu. Savukārt Vāgners prasa lielu izturību. Arī teksta ziņā - jo teksts reti kad atkārtojas. Atkārtojas melodiskie motīvi, taču teksts vienmēr ir cits, tas virzās uz priekšu, un vārdu krāsa ļoti precīzi atbilst mūzikai. Tieši tāpēc jūtu, ka lēnām man Vāgners kļūst tuvāks nekā Verdi,» atzīst Egils Siliņš. Lūgts paskaidrot, viņš neslēpj, ka Verdi operās ir ļoti patīkamas melodijas, bet teksts - asiņains, agresīvs. Taču mūzikā tas neparādās. Dezdemona mirstot nodzied skaistu āriju. «Vāgneram viss ir ticamāk, jo ir dziļa sintēze starp tekstu un mūziku. Tas arī ir tas, kā trūkumu pats Vāgners sarakstē pārmeta Verdi. Sākumā Verdi bija stipri apskaities, taču vēlāk pārdomāja pārmetumu un pēdējo operu - Falstafs - rakstīja jau līdzīgi kā Vāgners. Tā ir pavisam citā stilā.» Verdi mūzikas galā koncertos LNO Egils Siliņš pirmo reizi mūžā dziedās Makbeta āriju. Viņam piedāvāta arī visa šī krāšņā loma Vācijā, bet laika trūkuma dēļ nevarējis šim aicinājumam atsaukties. Koncertiem Rīgā dziedātājs izvēlējies arī Atilas āriju. Huņņu valdnieka lomu heroiskajā drāmā Atila viņš jau divreiz atveidojis Santgallenas operā un Strasbūras operā 90. gadu beigās.
Konservatīvi vai drosmīgi?
Par Vāgnera operu iestudēšanu jau vismaz pusgadsimtu dzird viskarstākos strīdus. Kādai pieejai priekšroku dod Siliņš, būdams iestudējumu iekšpusē? «Manuprāt, Latvijas Nībelunga gredzens starptautiskajā kontekstā ir izdevies, tikai Valkīrā ir mazliet vienveidīga scenogrāfija, divus cēlienus man jādzied tukšā arēnas pusaplī. Tur nav neviena pieturas punkta - krēsla, galda, rekvizītu - man ir nozagti darbarīki. Turklāt uz skatuves grīdas uzlikts zaļš plastmasas tepiķis, kurš absorbē skaņu, pasliktina akustiku.»
Pēdējie divi Nībelunga gredzena iestudējumi Cīrihē un Parīzē esot ļoti atšķirīgi. «Roberta Vilsona iestudējums Cīrihē ir kā japāņu taidzi, katrai situācijai ir cita kustību forma. Pirmajā brīdī domāju: ak dievs, kā šādi izturēt visu garo Valkīru? Glāba efektīgais apgaismojums un krāsu gammas. Gaetāno Doniceti Lučiju di Lammermūru gan es šādi nevarētu iedomāties.»
Savukārt Parīzes operā jāpiedalās īstā režijas teātrī ar ļoti aktīvu aktierspēli. «Gintera Krēmera režijā bija ļoti interesanti strādāt. Starp citu, Valkīru viņš iestudēja no jauna, jo bija saņēmis asas kritikas un nolēma visu kardināli mainīt.» Siliņu Votāna lomā Parīzes Nacionālajā operā varēs vērot 18. jūnijā (Reinas zelts), 19. jūnijā (Valkīra) un 23. jūnijā (Zīgfrīds). Pēdējā ir dienas izrāde - plkst. 14. «Var paspēt atpakaļ uz Jāņiem Latvijā,» joko Egils Siliņš, kurš pats 20 gadu laikā tikai vienreiz ticis līgot Latvijā. Piecpadsmit gadu tieši Jāņu vakarā arvien nācies dziedāt. Savu sezonu Siliņš noslēgs ar Klīstošā holandieša lomu Oranžas festivālā Francijā 12. jūlijā. Tad gan atvaļinājums.