Veselības aprūpes sistēma lēni, bet loģiski nonākusi līdz krīzes punktam. Pienāk kaut kāds brīdis, kad vadzis lūst. Tagad to redzam. Sistēma radikāli transformējas.
Tiekam vaļā no sociālisma sekām un ieejam mežonīgajā kapitālismā?
Esam ar vienu kāju kārtīgi iekāpuši brīvā tirgus attiecībās veselības aprūpē. Liberālas naudas un preču attiecības. Pats sāpīgākais, ka visi tajā sistēmā nespēj iepirkties. Valsts atzinusi sakāvi šajā nozarē, nespēdama publisko sektoru pietiekami efektīvi finansēt, vismaz, lai turētu līdzi privātajam. Sekas: privātais attīstās un aizgājis ļoti tālu, bet publiskais vairs nevar galus savilkt kopā. Tā plaisa šobrīd ir baisi liela.
Skrējām uz Eiropu, bet medicīnas jomā tā gluži neizskatās pēc Eiropas kārtības.
Medicīna Latvijā kā viens no tautsaimniecības sektoriem, pēc statistikas datiem, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, ir visknapāk nofinansēta. Daudzas citas jomas, tostarp izglītība, salīdzināmos rādītājos nofinansētas labāk. Mums ir vislielākais pacientu līdzfinansējums, visvairāk apcirptais valsts apmaksāto pakalpojumu apjoms, vislielākās rindas, vismazākais budžeta finansējums, vienalga - rēķinot uz iekšzemes kopproduktu vai vienu iedzīvotāju. Sekas ir pilnīgi loģiskas.
Neatliekamo palīdzību vēl valsts kaut cik stutē un glābj. Bet pirms tās ir jābūt labi attīstītai ambulatorai medicīnai, kurā savlaicīgi var konstatēt dažādas slimības un nenonākt līdz akūtai stadijai, un savukārt pēc neatliekamās palīdzības vajadzīga rehabilitācija cilvēka darbaspēju ātrākai atjaunošanai, bet tā sektora praktiski nav. Gan pirms, gan pēc neatliekamās palīdzības ir rindas, pakalpojumu pieejamība ārkārtīgi zema, būtiski pēdējos gados pieaugusi plaisa starp tiem, kas spēj maksāt un līdz ar to saņemt pilnvērtīgu aprūpi, un tiem, kas nespēj maksāt un tāpēc to nesaņem.
Pirms krīzes veselības aprūpes finansējums bija kaut cik uzkāpināts. Bija jaušama attīstība. Tad viss nobruka. Totāla finansējuma trūkuma dēļ sistēma kļuva drausmīgi nesolidāra. Tie, kuriem pieejami līdzekļi, tiek pie izmeklējumiem, speciālistiem, ārstiem, bet tie, kuriem naudas nav, gaida bezgalīgās rindās, nereti kļūst par invalīdiem, nesaņemot operāciju, vai iet bojā. Tā ir skaudra patiesība.
Laukos it īpaši?
Arī pilsētā. Pacients atnāk pilns ar slimībām, sauksim tā. Ģimenes ārsts, lai tiktu skaidrībā, ar ko sākt, kuru slimību ātrāk ārstēt, vairs nevar kā agrāk ar vieglu roku pacientu nosūtīt uz slimnīcu.
Uz pilnu komplekso diagnostiku?
Nevar. Slimnīcu budžeti ir apcirpti, slimnīcu gultu skaits krasi reducēts, bezmaz vai esam otrā galējībā ar vismazāko akūto gultu skaitu.
Ir taču dienas stacionāri to vietā.
Jā, bet dienas stacionārā veic noteikta profila ārstēšanu. Ne diagnostiku. Ģimenes ārsts uzraksta pacientam garu listi, ko vajag izmeklēt, bet slimnieks nekur netiek klāt - tur ir trīs mēnešu rinda, tur - četru. Kad pēc pusgada atrod audzēju, redzams: ja būtu atrasts pirms pusgada pirmajā stadijā - ārstējam, ja trešajā stadijā - dodam dažus gadus mūža. Vai, piemēram, insults. Pēc tā ir nepieciešama rehabilitācija. Tūlītēja, strauja. Citādi pacients ieguļas gultā, ļoti lēni atveseļojas. Bet rehabilitācijas pakalpojumi nav pieejami, jo rindas. Nākamais - plaši izplatītās mugurkaulu disku trūces. Sāpes mugurā, nervu saknīte nospiesta, kāja sāp vai kļūst nejūtīga. Pagājušajā gadā mums slimnīcā tā bija šoferim. Valsts apmaksātas operācijas pieejamas ļoti mazā skaitā. Tā sauktās kvotas beidzas jau pusgadā, tiem, kas neuzspēj... Ja jums nav, pagājušā gada cenās runājot, 900 latu, ko oficiāli slimnīcā samaksāt par vienkāršu operāciju, kas jāizpilda burtiski pirmajās dienās vai ļoti īsā laikā pēc nomierinošas terapijas, gandrīz simtprocentīgi var palikt par invalīdu.
Un tas valstij beigās izmaksā dārgāk.
Protams! Valstī šobrīd ir daudz vairāk invalīdu, nekā varētu būt, ja būtu adekvāti finansēta veselības aprūpe. Ja būtu savlaicīga diagnosticēšana, savlaicīga ārstēšana. Jo tās iespējas, ko Latvijas medicīna demonstrē, ir ārkārtīgi augstas. Mēs varam lepoties ar tām medicīnas iespējām, kas mums tiek piedāvātas slimnīcās gan privātajā sektorā, gan valsts. Bet tās ir «perēkļveidīgas». Ir mums ideālā līmenī kardioloģija, augstā līmenī ortopēdija. Bet pirms un pēc akūtā perioda nav nekā! Pēc operācijām rehabilitācijas nav vai tās iespējas ir ļoti ierobežotas, pirms nonākšanas pie invazīviem kardiologiem nespējam tikt galā ar savlaicīgu diagnostiku, kas dotu iespēju izvairīties no dārgās, iekārtu un cilvēkresursu ietilpīgās ārstēšanas.
Varbūt problēma, ka valsts un privātie pakalpojumu sniedzēji strādā paralēli, nav nodalīts, ka turīgajiem viens, nabadzīgajiem - otrs? Nav konkrēts minimums, kas garantēts visiem?
Tas varbūt ir arī jāpasaka?
Taču ne jau man...
Jā, protams, ne mums. Tas jāsaka tiem cilvēkiem, kas šobrīd veido politiku valstī un nosaka prioritātes. Veselības aprūpe kā prioritāte vēl kādreiz bija vismaz uz papīra. Iepriekšējās valdībās tika nosaukta pirmajā prioritāšu četriniekā. Pēdējā valdībā prioritāšu listē medicīnas nav. Protams, ārstēšana izmaksā dārgi, ir arī daudz citu izdevumu, piemēram, tagad tiek aktualizētas militārā budžeta vajadzības, pret to var attiekties ar izpratni. Bet nevajag mocīt sabiedrību, vajag pateikt, kā ir. Nekas no jauna nav jāizdomā. Sen ir apliecināts, ka nav svarīga īpašuma forma, kādā tiek izpildīts medicīnas pakalpojums. Svarīgi, cik tas maksā un cik daudz pacientiem valsts to var nopirkt. Bet problēma tajā, ka nevar taču visiem nopirkt to pakalpojumu. Satversmē ir pasludinātas visu tiesības uz veselības aprūpes pakalpojumiem nepieciešamā apjomā, tā saucamajā medicīnisko pakalpojumu grozā ir ielikta, piemēram, datortomogrāfija visiem, bet kaut kad augustā beidzas kvotas... Tiem, kas saslimst augustā, septembrī, oktobrī, tiem jau nav vairāk! Tātad stāsti par pieejamību ir blēdīšanās, meli. Veselības aprūpes pakalpojumi visiem nav pieejami. Izņemot neatliekamās palīdzības brigādi, kas ierodas pēc izsaukuma un nogādā slimniekus...
... gluži kā bezmaksas taksometrs uz slimnīcu, kas pēc tam par pakalpojumiem piestāda rēķinus.
Jā, piestāda rēķinus tāpēc, ka pacienta līdzmaksājumi ir nenormāli lieli. Tāpēc sen jāatzīst, ka faktiski savu veselības aprūpes sistēmu esam transformējuši uz maksas medicīnu. Ambulatorā aprūpe faktiski ir maksas. Privātais sektors, kas sniedz pakalpojumus, lielākoties ir līgumattiecībās ar valsti. Bet līgumattiecības ar valsti parasti privātie izvēlas tajos lauciņos, kur viņiem tas nodrošina rentabilitāti. Nerentablus pakalpojumus neviens neņem, neatliekamās palīdzības slimnīcu neviens atklāt negrasās.
Un valsts tos robus neaizpilda?
Tieši tā. Līdz ar to neatliekamās palīdzības slimnīcas zaudē cilvēkresursus, jo nespēj izmaksāt tādas algas, lai speciālisti nemeklētu darbu citur. Labākajā gadījumā personāls aizplūst uz ambulatoro medicīnu, kur vēl ir daudzmaz sakarīgas algas, ja ne, tad uz privāto vai vispār prom uz ārzemēm. Darbaspēka aizplūšana ir masveidīga. Totāls, īstenībā katastrofāls, speciālistu trūkums ir ļoti daudzās jomās.
Piemēram?
Ārpus Rīgas - traumatoloģija un ortopēdija, LOR, okulisti, neiroloģija... Te var saukt visas jomas pēc kārtas. Ārsti slimnīcās strādā uz vairākām slodzēm, viņiem dod iespēju piepelnīties, lai tik noturētu. Uz neatliekamās palīdzības dienesta vadītāja galda nemitīgi ir kaudzīte ar vēstulēm no slimnīcām ar paziņojumiem, kādu speciālistu viņiem nav, lai attiecīgos slimniekus ved citur.
Ir kāda izeja?
Ar to naudu, kas šobrīd ir veselības aprūpes budžetā, iespējams, pietiek tikai sociālajām grupām - bērniem, invalīdiem, pensionāriem u. tml. Valstij visiem pārējiem, kas strādā, maksā nodokļus, atklāti jāpasaka: mēs jūsu veselības aprūpi finansēt nespējam, jums jāiet apdrošināties. Principā obligāti.
Runa nav par to apdrošināšanu, ko nodrošina budžets? Tagad nosaukumi mainīti, bet kādreiz bija Veselības obligātās valsts apdrošināšanas aģentūra, kas dalīja naudu.
Jūs neesat apdrošināts, ja jums trīs mēnešus vai pusgadu jāgaida rindā uz gastroskopiju, kamēr, piemēram, vēzis no pirmās stadijas pārvēršas trešajā. Tā nav apdrošināšana, tas viss ir blefs. Esat pakļauts milzīgam riskam, ja gaidīsiet rindā. Vai, piemēram, gaidāt rindā pie nefrologa, ja nieru problēmas. Tiekat pie tā, nosūta uz papildu izmeklējumiem. Beigās pēc pusgada vai vēlāk tiekat pie diagnozes, tad izrādās, ka ārstēt vajadzēja daudz agrāk, tas nokavēts, un tagad atliek tikai pieslēgt pie mākslīgās nieres aparāta. Par lielu naudu un ar drūmām perspektīvām. Šādus piemērus varu nosaukt jebkurā jomā. Tie ir apsūdzoši!
Bez papildu finansējuma vispār neko nevar mainīt. Tās runas par optimizācijām, taupīšanām ir muļķošanās. Budžets ir nepietiekams, tie pielikumi, kas bijuši, ir nebūtiski, pacients nejūt labumu. Nemana, ka rinda no četriem mēnešiem samazinās uz trīs ar pusi. Lai pacients sajustu, ka valsts beidzot par viņu rūpējas, pašreizējais budžets ir jādubulto. Lai cilvēki ātri tiek pie ģimenes ārsta, tas sūta pie speciālista, tiek savlaicīgi pie diagnozes, lai pēc ārstēšanās pieejama rehabilitācija - budžets jādubulto, būsim reālisti.
Bet tas nav iespējams!
Jā, un pat par 30% ne. Mēs zinām valdības apstiprināto budžeta prognozi turpmākajiem trim gadiem. Veselības aprūpes budžeta pieaugums ir nulle! Pret IKP pat ar kritumu uz leju. Bet tādā gadījumā tā nauda, kas mums ir, jānovirza sociālajām grupām. Jādod tiem, kuri nav spējīgi par sevi parūpēties. Pārējiem obligāti jāiet uz privāto apdrošināšanas sistēmu, lai izvairītos no riskiem. Jo jūsu slimība var iekrist dārgākā sektorā un no jums var paprasīt vairākus tūkstošus eiro. Ja to nav, paliekat parādā ārstniecības iestādei, kas uzsāk parāda piedzīšanu.
Vai cilvēkiem ir nauda, lai vēl apdrošinātos?
Mēs zinām, ka, pēc statistikas, apmēram 40% no kopējiem izdevumiem medicīnā ir privātie maksājumi.
Apdrošināšana izslēgtu nepieciešamību ārstam maksāt aploksnē?
Arī, bet es pat nerunāju par aploksnēm, bez kurām publiskais sektors vispār nepastāvētu, būsim reālisti. Maksājumu problēma skar arī privāto sektoru, kur mazie pakalpojumu sniedzēji ļoti daudzos gadījumos savus ienākumus neuzrāda.
Respektīvi, to pašu naudu, ko tagad slimnieki samaksā par pakalpojumiem, varētu solidāri sadalīt uz strādājošajiem, kas katrs nopērk polisi, tad situācija būtu daudz stabilāka. Tikai viena problēma - kurš būs tik drosmīgs, lai pieņemtu attiecīgos lēmumus? Kurš pateiks tiem, kas visu laiku cītīgi maksā nodokļus, piedodiet, jums nesanāks, papildus vēl jāapdrošinās.
Pašreizējā ministre Circene risinājumu redz pakalpojumu sniegšanā tikai tiem, kas maksā iedzīvotāju ienākumu nodokli.
Kur tur parādās papildu nauda?
Viņa saka, ka tad sāks apzinīgāk maksāt nodokļus. Ārzemēs dzīvojošie neārstētos uz mūsu rēķina.
Vai dieviņ! Varbūt valsts ieņēmumu dienestam vajadzēja rūpīgāk skatīties, kuri ir tie, kas nemaksā un kāpēc nemaksā? Ja tas aprēķins attiecas uz tiem aptuveni 300 tūkstošiem, kas maksā nodokļus citās valstīs, bet medicīniskos pakalpojumus labprāt saņem šeit, tad viņiem mūsu bezmaksas medicīna vairs nav aktuāla. Viņi iziet visus ārstus par maksu, atgriežas Lielbritānijā vai citur, apdrošinātājiem iesniedz rēķinus, un tie ar prieku samaksā, jo tas ir trīsreiz lētāk. Tātad Circenes modelis šo problēmu nekādīgi neatrisina.
Kas notiks, ja neieviesīs apdrošināšanu?
Vēl divi trīs gadi, un lauku slimnīcās nebūs, kas strādā. Ar garantiju.
Bet esat bijis politikā, zināt, ka tik radikālus lēmumus nav kas pieņem. Tādus kā Vilks, kurš atzina, ka jāceļ nodokļi, jo naudas nebūs...
... tos noēd tie, kas gatavojas vēlēšanām.
Un pēc vēlēšanām kādam būs lielāka drosme?
Nē. Neredzu tādu valdību, kas spētu nodokļu maksātājiem pateikt, ka tie ir brīvi no veselas virknes medicīnisko pakalpojumu, jo budžets jākoncentrē bērniem, sirmgalvjiem, invalīdiem. To varētu atļauties tikai tāda valdība, ko no profesionāļiem izveido tautas vēlēts prezidents. Tad, kad tu esi brīvs no politikas un brīvs no balsu kalkulēšanas uz katrām nākamajām vēlēšanām, tikai tad tu vari pieņemt lēmumus par tādām reformām.
Tad mēs esam pamatīgā strupceļā - labi zinām, ko mums vajag, bet ir pilnīgi skaidrs, ka tas nav sasniedzams.
Ja mums neparādās drosmīgi cilvēki, kas visa koalīcija kā viens spēj pateikt, ka jārīkojas tieši tā un ne citādi, lai novērstu katastrofu veselības aprūpē, tad neizbēgama ir transformēšanās uz pilnīgu kapitālismu medicīnā, kas sakārtos lietas ātri, zibenīgi. Pārņems medicīnas sektoru savā izpildījumā, bet valstij nosauks cenu, par kādu tai būs no šī privātā sektora jāiepērk pakalpojumi sociālajām grupām. Caur puņķiem un asarām, bet valsts būs spiesta maksāt tik, cik tas maksā. Nevis kā tagad nosaukt cenu, par ko neviens lāgā negrib strādāt. Sonogrāfijā tā jau ir. Ļoti liela daļa sonogrāfistu vairs nesniedz pakalpojumus par valsts cenu. Viņiem to nevajag. Valsts nosauc 11 eiro, viņi saka: mēs pārdodam to pakalpojumu par 25-30 eiro, visi pērk. Valsts būs spiesta rēķināties ar privātā sektora nosaukto cenu, par kuru būs jānopērk pakalpojumi, piemēram, bērniem. Tas nemaksās lētāk kā dubultots veselības budžets šodien.
Varbūt tas skan ciniski, bet - vai līdz tam visi slimie maksātnespējīgie jau nebūs, piedodiet, apmiruši? Vai tas pārejas periods nenozīmē arī drastisku dabīgo atlasi?
Nedramatizēsim. Šobrīd cilvēku rocība tomēr ļauj piemaksāt medicīnai.
Arī nabadzīgajiem?
Nabadzīgajiem tas ir vienkārši traģiski. Bet tomēr ar tiem 40% jeb 500 miljoniem eiro veselības finansēšanā papildus budžetam iesaistās. Tikai veselie šajā gadījumā nemaksā - tā ir nauda, kas nāk no slimajiem. Turīgiem slimiem tas nerada milzu problēmas, bet nabadzīgajiem tās ir ģimeņu traģēdijas. Palīdz visi radi, samet kopā, cik var. Daži nesamet...
Kam nav radi, vientuļie?
Jā, bet tā turpināt nevar! Tā netaisnība ir kliedzoša. Eiropā ir sen deklarēti vienlīdzības principi un solidaritāte. Medicīniskais pakalpojums un tā kvalitāte nedrīkst būt atkarīga no tā, vai tev ir biezs maks vai tev makā nekā nav.
Divas lietas, kas mani visu laiku mulsina. Pirmais - mēs spītīgi atsakāmies atzīt, ka darbaspēka cenu nosaka tirgus - pieprasījuma un piedāvājuma attiecības. Arī medicīnā. Strādājošie pieprasa lielākas algas, ja nemaksā, aizbrauc, jo ir brīvā darbaspēka plūsma. Vietā nekas nerodas. Un otrais - nespēju saprast, kāpēc politikā nav mīļa vai populāra tēma par medicīnu. Kāpēc mūsu Latvijas politiķi neņem bruņojumā lozungus par veselības aprūpi. Visā Eiropā pirmie, kas piesola vēl kaut ko labāku sabiedrības veselības jomā, momentā nopelna punktus. Latvijā kaut ko iečiepstēsies, uzreiz dabūs pretī komentārus - jā, tiem zagļiem vēl vajag, ar visiem tiem kukuļiem neko nemāk izdarīt un tādā garā. Aiz aizdomīguma paši sev novēlam mazāk.
Parasti jau vienkāršāk pusgadā bļaut, ka vainīgas ir slimnīcas, pārtērējušas kvotas...
Ja krīzes apstākļos, samazinot budžetu, samazināja arī plānoto ārstējamo cilvēku skaitu, tad faktiskais pacientu skaits taču nekur nepazuda. Pirms krīzes slimnīcā ārstēja 5000 slimnieku, krīzes laikā samazināja budžetu uz pusi un pateica, ka drīkst ārstēt tikai 2500, bet pacienti sanāk tāpat, jo viņi jau veselāki no tā nekļūst, un tad saka, ka esi pārtērējis... Tādiem runātājiem ar slapju lupatu jāvelk pa ausi! Slimnīcās nekas nav pārtērēts - ir noņemta kvota. Nevar taču aiztaisīt durvis slimnieku priekšā! Ja kāds ministrijā saka, ka var ietaupīt, lai pats arī nosaka, kuram pacientam taisīt izmeklējumus, kuram ne. Lai ministrija vai valsts uzņemas juridisku atbildību par to, ka kaut kas naudas trūkuma dēļ nav izdarīts un tāpēc cilvēks kļuvis par invalīdu vai nomiris! Nevis ārstniecības iestādēm jātiesājas ar klientiem, kam nav paveicies noplicinātajā veselības aizsardzības sistēmā.