Šogad tas notiks 2. jūlijā, suminot komponistu 70. dzimšanas dienā un piedāvājot trīs dažādas dziesmu programmas, kuras vienos ne vien piederība Imantam Kalniņam, bet arī plašs izpildītāju un viesu sastāvs.
Imantdienas sākās vakar, 1. jūlijā, kad plkst. 21 Cēsīs skanēja īpašs bērnu mūzikas koncerts Pils dārzā Imkas sapņu grāmata, kurā kopā ar Cēsu bērniem muzicēs Imanta Kalniņa bērni un mazbērni. Koncertā - Imanta Kalniņa tautā iemīļotās dziesmas no animācijas filmām un teātra izrādēm. Imantdienas koncertā, kas notiks 2. jūlijā, spēlēs grupa Turaidas Roze - Olga Rajecka un Uģis Roze. Pēc ilga pārtraukuma kopā ar grupu uzstāsies arī pats komponists. Koncerta otrajā daļā skanēs pirmās latviešu rokoperas Ei, jūs tur koncertiestudējums - galvenajās lomās būs Nacionālā teātra aktrise Dita Lūriņa un Marts Kristiāns Kalniņš, kurš ar savu grupu Autobuss debesīs koncerta trešajā daļā izpildīs tautā visvairāk mīlētās Imanta Kalniņa dziesmas. Martu sastapt izdodas tikai ar trešo piegājienu, jo mūziķis, kurš Valta Pūces orķestrī kā dziedātājs savulaik klusējis un tikai spēlējis oboju, ir dikti aizņemts.
Vai, gatavojoties Ei, jūs tur iestudējumam, tu skatījies videoierakstos, kā tavā tagadējā lomā bija iejutušies Igors Siliņš un Raimonds Bartašēvičs no Pērkona?
Nē. Un man šķiet, ka tas ir pareizais gājiens. Es klausījos tikai skaņu, jo man šķiet, ka Pērkona iestudējums ir labākais, kāds līdz šim bijis. Tas deva impulsu, un pavisam noteikti, ja būtu tikai notis, mēs uztaisītu šo iestudējumu citādi. Taču tieši bildi, ko rādīja Latvijas Televīzija, es vispār nemaz redzēt negribēju! Protams, var runāt, ka tas bija toreiz, bet nekas jau šajā dzīvē nemainās - viss notiek cikliski. Sajūtas ir tās, ko mēs noķeram, un tādā gadījumā esam spējīgi izdzīvot, vai arī palaižam tās garām.
Kas ir tas, ko tu vēl laid cauri savam filtram mūsu laikos, kad informācijas blāķi gāžas no visām pusēm?
Uztveru un sevī ielaižu tik daudz informācijas, cik man ir nepieciešams. Kādreiz es visu to informāciju ķēru, jo interesēja visādas lietas. Tagad es televizoru vispār neskatos un ņemu tikai tik, cik es gribu. Man riebjas, ko tur rāda, - uzskatu to par zombēšanu. Ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Es to jūtu pat savos bērnos - kas tiek rādīts Cartoon Network? Tā ir baigā agresija! Man ir liels televizors, ko nopirku pirms gadiem, - to esmu nolicis malā un tagad skatos mazo televizoriņu, kad sakārojas paskatīties National Geographic un Discovery. Vienu brīdi biju iekšā politiskajās diskusijās un sekoju līdzi tam, kas notiek mūsu valstī, taču beigās sapratu, ka iet mēneši un gadi, nekas nemainās un viss griežas kā tādā vāveres ritenī. Dzīve ir tikai viena, un kāpēc man savas smadzenes ir jāpiesārņo ar kaut kādām nesaturīgām lietām?