Eiroloģika

Atbrīvojušies no PSRS žņaugiem, mēs gribējām dzīvot kā Eiropā. Gribējām folksvāgenu, nevis žiguli, audi, nevis volgu. Dzīvoklī mēs noteikti gribējām eiroremontu. Noteikti ar plastmasas logiem. To, ka plastmasas logi bez atbilstošas ventilācijas pūdē māju, jo tā būvēta citā laikmetā, kad mājām bija koka logi, mēs nezinājām. Mēs ķērām un pirkām spožās importa preces spožajos iepakojumos un nebijām neko dzirdējuši par E vielām tajās. Mēs priecājāmies, ka baltmaize mēnesi nekalst, ka parādās piens, kas neskābst. Tikai tagad mēs sākam novērtēt to, ka Latvijā mums ir iespēja dzert svaigu pienu, kuram ir divu triju dienu derīguma termiņš, nevis pusgads vai gads kā vairumā Eiropā. Vai mēs gribam dzert «Eiropas pienu» ar gada derīguma termiņu? Aizvien vairāk cilvēku saprot, ka negrib «kā Eiropā» tikai tāpēc, ka Eiropā tā ir. Taču - ne visi un ne vienmēr. Latvijā esot garākais brīvlaiks Eiropā, tāpēc Roberta Ķīļa iedvesmotā Izglītības un zinātnes ministrija sola «izlīdzināt slodzi». Ja atmetam politiski ierēdniecisko maldinošo valodu, grib saīsināt vasaras brīvlaiku - lai būtu, kā Eiropā. Nu un tad, ka mums ir garākais brīvlaiks Eiropā? Varbūt tas ir labi, ka mums ir garākais vasaras brīvlaiks Eiropā. Ir problēmas ar skolēnu slodzi? Ir. Varbūt ir jāpārbauda mācību programmas atbilstība, varbūt ir kādi pārspīlējumi, kas ir tik ļoti raksturīgi mūsu birokratizētajām un pašmērķīgajām sistēmām. Ja mums vajag tiešām īsināt brīvlaiku, īsināsim - tikai Eiropas vien piesaukšana gan nav arguments. Jo, starp citu, būt eiropietim arī nozīmē - domāt pašam ar savu galvu.