Septembra sākumā EK paziņoja, ka ierosinājusi lietu pret Krievijas gigantu Gazprom par konkurences ierobežošanu, lai noskaidrotu, vai vērienīgais dabasgāzes ieguvējs un piegādātājs nav ierobežojis konkurenci Centrāleiropas un Austrumeiropas tirgos, ļaunprātīgi izmantojot savu dominējošo stāvokli tirgū. Minētais attiecas uz situāciju Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Polijā, Slovākijā un Ungārijā, turklāt tieši Lietuva ir izmeklēšanas ierosināšanas iniciatore.
Politiskais aspekts
Atbilstoši EK oficiālajam paziņojumam izmeklēti tiks trīs varbūtējie pārkāpumi - iespējamā tirgu sadalīšana, ierobežojot gāzes brīvo plūsmu starp ES dalībvalstīm, iespējamā gāzes piegāžu diversifikācijas bremzēšana, kā arī iespējamā negodīgu cenu uzspiešana patērētājiem, gāzes cenu piesaistot naftas cenām.
Šāds EK lēmums, protams, izraisīja asu pretreakciju Maskavā, it īpaši tāpēc, ka vēl 4. septembra rītā, pirms kļuva zināms par lietas ierosināšanu, ES enerģētikas komisārs Ginters Etingers paziņoja, ka Eiropā netiek pietiekami novērtēta enerģētiskā politika, kura ir viena no svarīgākajām ārpolitikas un drošības politikas sastāvdaļām, kā arī piebilda, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins mēģina ar enerģētiskās politikas palīdzību sasniegt tādu pašu varenību, kāda savulaik bija PSRS.
Šādu izrunāšanos Krievija nekavējoties novērtēja kā politisku «uzbraucienu», savukārt EK pārstāvji «ieslēdza atpakaļgaitu», sākot ja ne gluži taisnoties, tad vismaz apgalvot, ka notiekošajam ir tikai ekonomisks raksturs un nekāda politika pat blakus neesot stāvējusi. Retoriku pieklusināja arī Krievijas amatpersonas, beigās nonākot pie oficiāla secinājuma, ka EK rīcība ir mēģinājums pazemināt ES valstīm piegādātās gāzes cenas, kā arī norādot, ka domstarpības vēlams risināt sarunu ceļā. Krievijas prezidents Vladimirs Putins 11. septembrī gan parakstīja rīkojumu, atbilstoši kuram valsts stratēģisko uzņēmumu (tādu ir vairāk nekā desmit, paralēli Gazprom darbojas arī Rosņeftj, Alrossa, VTB utt.) rīcība gadījumos, kad pret tiem tiek izvirzītas pretenzijas ārvalstīs, jāsaskaņo ar īpašu valdības komisiju.
Vienlaikus biznesa presē dominē viedoklis, ka domstarpības tiks risinātas nevis tiesvedības, bet sarunu ceļā. Izdevums Financial Times redakcijas komentārā norādīja, ka abas puses viena bez otras vienkārši nevar un, visticamāk, arī nevarēs iztikt, jo ES pat gadījumā, ja piepildās visoptimistiskākie scenāriji attiecībā uz slānekļa gāzes ieguvi (par kuras ieguves ekoloģisko drošību Eiropā ir stipras šaubas), vienalga nāksies importēt energoresursus, bet Krieviju šajā ziņā aizstāt vienkārši nav un nebūs kam.
Savukārt Maskavai ES ir lielākais un stabilākais energoresursu pircējs, ar kuru savienojošajā infrastruktūrā ieguldīti milzu līdzekļi, tamdēļ enerģētiskais karš un demonstratīva rīcība izpaliks. Krievijai gan atšķirībā no ES pastāv alternatīva - tā dēvētais Austrumu virziens (Ķīna, Japāna, Dienvidkoreja), taču infrastruktūras šajā gadījumā praktiski nav, un izdevums arī uzskata, ka Krievija nevēlēsies salikt visas olas vienā groziņā.
Cenu noteikšana
Kas attiecas uz gāzes cenām, tad šajā ziņā vainot Gazprom, ka uzņēmums tās nosaka, vadoties pēc naftas cenām biržā, nav gluži piedienīgi. Šādi jau gadu desmitiem rīkojas visas gāzes kompānijas, kuras gāzes cenas sasaista ar pēdējo 6-9 mēnešu naftas cenām.
Tāpat visi vadošie energoresursu piegādātāji dod priekšroku ilgtermiņa līgumu slēgšanai, savu rīcību pamatojot ar nepieciešamību ieguldīt līdzekļus jaunu atradņu izstrādē (Gazprom gadījumā tās ir atradnes Arktikā). Interesanti, ka savulaik periodos, kad naftas cenas bijušas zemas, pašas gāzes kompānijas rosinājušas ideju, ka nepieciešams atrast kādu alternatīvu cenu noteikšanas modeli, taču tad šī ierosme vienmēr saņēmusi niknu politiķu pretestību, kā arī neslēptas norādes uz «gāzinieku» alkatību.
Ja nu Gazprom ko var pārmest, tad uzņēmuma īstenoto «atlaižu» politiku, kuras dēļ gāzes cenas dažādām valstīm mēdz atšķirties, turklāt atkarībā no tā, cik labas vai sliktas ir minētās valsts attiecības ar Kremli. Piemēram, šobrīd Latvijai un Igaunijai ir spēkā 15% atlaide, savukārt Lietuvai tādas nav. Tāpat Gazprom mēdz samazināt gāzes cenu lielvalstīm, atsaucoties uz ievērojamajiem iepirkumu apjomiem. Gazprom vadība gan nekādu politiku vai netaisnību šādā rīcībā nesaskata un norāda, ka līdzīgi rīkojas jebkurš veikalnieks, piešķirot atlaides vairumpircējiem un labiem klientiem. Tiesa, valstīm, kurās pastāv konkurence gāzes tirgū, arī Gazprom piedāvājums, droši vien nejaušības dēļ, ir patērētājiem izdevīgāks.
Neatkarīgie piegādātāji
Ja nu EK atradīs iemeslus runāt par negodīgu konkurenci, tad tas, visticamāk, attieksies uz citu piegādātāju ierobežošanu. Gazprom nav vienīgais dabasgāzes ieguvējs Krievijā - giganta kontā ir nedaudz vairāk par trim ceturtdaļām šajā valstī iegūtās dabasgāzes, savukārt pārējo gāzi iegūst vai nu citi nozares uzņēmumi (Novatek, Itera), vai arī naftas kompānijas, jo dabasgāze ir blakus produkts naftas ieguves procesā.
Tajā pašā laikā Gazprom pieder cauruļvadu monopols, un neatkarīgajiem gāzes ieguvējiem ir tikai divas iespējas - vai nu pārdot gāzi tieši Gazprom (tā rīkojas, piemēram, Lukoil), vai arī pašiem sameklēt pircējus un pēc tam vienoties ar Gazprom par cauruļvadu izmantošanu. Otrais variants, protams, ir daudz izdevīgāks neatkarīgajām kompānijām, taču nav izdevīgs Gazprom. Pēdējais kā valsts uzņēmums spiests piegādāt dabasgāzi Krievijas patērētājiem par stingri noteiktām cenām un bieži pat ar zaudējumiem, kamēr gāzes eksports nes ievērojamu peļņu. (Vienīgais Krievijas uzņēmums, kas eksportē gāzi, apejot Gazprom, ir Itera, turklāt eksports notiek uz Baltijas valstīm.) Šī iemesla dēļ Gazprom bieži atrod iemeslus, lai izvairītos no citu uzņēmumu iegūtās gāzes eksportēšanas, bet Krievijas prese aktīvi apspriež baumas par to, ka Gazprom it kā iecerējis atteikties iepirkt gāzi no neatkarīgajiem ieguvējiem, ko gan uzņēmums pasteidzies noliegt, sakot, ka tāda bijusi tikai viena no «darba versijām».