Lai gan ECB lēmumam netrūkst kritiķu, kopumā eksperti uz QE, kuras nosacījumi līdz 1. martam vēl var mainīties, raugās ar piesardzīgu optimismu, cerot ja ne uz ekonomisko uzplaukumu, tad vismaz uz ieilgušās recesijas pārvarēšanu Eiropā.
60 miljardi eiro mēnesī
Tas, ka ECB šā gada janvārī pieņems lēmumu par QE uzsākšanu, bija zināms jau iepriekš, un to lika noprast virkne augsta ranga Eiropas finansistu un politiķu, tajā skaitā arī pats M. Dragi. ECB vadītājs izteicās, ka, bāzes procentu likmei atrodoties rekordzemā līmenī, regulatoram nepaliek daudz iespēju veicināt eirozonas ekonomikas izaugsmi, izmantojot tradicionālos monetārās stimulēšanas pasākumus.
Par QE tuvošanos liecināja arī Eiropas Savienības (ES) Tiesas lēmums, ka ECB veikta valsts obligāciju iegāde nav pretrunā ar ES likumdošanu, kā arī vairāku centrālo banku rīcība, kuras diezin vai nodarbojās ar minēšanu, bet gan balstījās uz konkrētu informāciju. Piemēram, Dānijas un Turcijas centrālās bankas, lai nepieļautu attiecīgi kronas un liras nostiprināšanos pret eiro, pazemināja procentu likmes. Savukārt Šveices centrālā banka procentu likmes pazemināja jau 2014. gada beigās, bet šogad 15. janvārī tika pieņemts pārsteidzošs lēmums par atteikšanos no franka piesaistes eiro, kas noveda pie Šveices valūtas vērtības strauja kāpuma.
Tajā pašā laikā nosacīti zināmi bija QE minimālie apmēri - kā vēstīja Wall Street Journal (WSJ), ECB eksperti vēlējās obligāciju izpirkšanai novirzīt ne mazāk par 50 miljardiem eiro mēnesī, šādus tempus saglabājot vismaz gada garumā. Tādējādi QE vajadzībām tika prasīti 600 miljardi eiro, tomēr WSJ aptaujātie eksperti uzskatīja, ka maksimālais programmas apmērs būs 500 miljardi eiro. Savukārt Bloomberg veiktas aptaujas laikā 93% ekspertu (mēnesi iepriekš tādu bija tikai 37%) paziņoja, ka gaida no M. Dragi QE izsludināšanu 550 miljardu eiro apmērā.
Tikmēr ECB pieņēma lēmumu programmai, kura sāksies šā gada 1. martā un ilgs līdz 2016. gada septembra beigām, tērēt līdz 60 miljardiem eiro mēnesī vai kopumā vismaz 1,1 triljonu eiro. Kā norāda Capital Economics analītiķi, tas līdzinās ap 10% eirozonas valstu iekšzemes kopprodukta un līdz ar to ECB programma būs samērojama ar ASV Federālās rezervju sistēmas (FRS) vai Anglijas Bankas īstenotajiem pretkrīzes stimulēšanas pasākumiem. Piemēram, ASV savai kvantitatīvās mīkstināšanas programmai, kas sākās 2009. gadā, iztērēja 4,5 triljonus dolāru (aptuveni četrus triljonus eiro). QE Savienotajās Valstīs formāli beidza darboties pagājuša gada septembrī. Formāli tāpēc, ka FRS turpina stimulēt ASV finanšu sistēmu, katru mēnesi reinvestējot 15-20 miljardu dolāru, kas tiek iegūti pēc valsts obligāciju un ar hipotekārajām obligācijām nodrošināto vērtspapīru dzēšanas.
Cer uz kreditēšanu
Vienlaikus eirozonas regulators izpirks nevis banku, kā ASV, bet galvenokārt suverēnās (valstu), taču arī korporatīvās obligācijas, ar dzēšanas termiņu no diviem līdz 30 gadiem, bet aktīvu iegādes apmēri būs atkarīgi no atsevišķu valstu centrālo banku iemaksu Eiropas Centrālajai bankai apmēriem, kas tiek noteikti pēc valstu ekonomiku apjoma. Kā liecina Bloomberg aprēķini, līdz ar to 18% iegādāto vērtspapīru būs Vācijas, 14% - Francijas, 12% - Spānijas un 9% - Itālijas, bet nevienas no pārējām eirozonas valstīm daļa nepārsniegs 5%. Vērtspapīru iegādes limits vienam emitentam būs 33%, bet vienam vērtspapīru izlaidumam - 25%. Kā atzīmēja M. Dragi, 25% limits liegs ECB iespēju lēmumu pieņemšanas gadījumos kļūt par bloķējošo mazākuma akcionāru. Tāpat ECB centīsies saglabāt aktīvu cenu noteikšanas tirgus principus, programmas īstenošana būs decentralizēta, un ECB darbosies kā aktīvu iegādes koordinatore.
Ar QE palīdzību tiek plānots panākt līdzekļu apjoma pieaugumu banku sistēmā, kam savukārt vajadzētu palielināt kreditēšanu un inflāciju. Pašlaik eirozonā ir deflācija (decembrī -0,2%), un tas, vienkāršoti skaidrojot, ir slikti, jo patērētāji atliek pirkumus, gaidot cenu tālāku pazemināšanos. Deflācijas cēlonis gan ir energoresursu cenas - ja tās netiktu ņemtas vērā, eirozonā decembrī būtu inflācija 0,6% apmērā, tomēr tas tik un tā ir jūtami mazāk par bankas izvirzīto mērķi 2% apmērā. QE nozīmē arī eksportētājiem izdevīgu eiro kursa kritumu pret citām nozīmīgākajām valūtām, tajā skaitā ASV dolāru. Goldman Sachs eksperti gan paredz, ka 2016. gadā eiro un dolāra kursi izlīdzināsies, bet 2017. gadā viens eiro līdzināsies vairs tikai 0,9 dolāriem.
Tomēr atbilstoši ECB prezidenta vārdiem šāda «monetārā politika var radīt pamatu izaugsmei, taču, lai tā [izaugsme] pieņemtos spēkā, nepieciešamas investīcijas», kamdēļ pēc tam, kad QE sāks darboties, deflācijas novēršanā jāiesaistās arī ES valstu valdībām un Eiropas Komisijai (EK). Galvenās cerības tiek saistītas ar jaunā EK prezidenta Žana Kloda Junkera investīciju plānu ES ekonomikas izaugsmes stimulēšanai. Diena jau rakstīja, ka atbilstoši oficiālajam novērtējumam šī plāna ietvaros Eiropas Stratēģisko investīciju fondam tiks piešķirts finansējums apmēram 21 miljarda eiro apjomā, bet fonda darbības pozitīvā ietekme uz savienības ekonomiku būs aptuveni 315 miljardu eiro.
Netrūkst arī kritiķu
Lēmumam par QE uzsākšanu gan netrūkst arī kritiķu. Ir ekonomisti, kuri uzskata - kvantitatīvā stimulēšana nav efektīva tā dēvētās deflācijas piltuves pārvarēšanai, pastāvot bāzes likmēm tuvu nullei, un viņu vidū ir arī Nobela balvas ekonomikā laureāts Pols Krugmans un bijušais ASV finanšu ministrs Larijs Sammerss. Savukārt atšķirīgus iebildumus pārstāv, piemēram, cits Nobela balvas ekonomikā laureāts Džefrijs Sakss, kā arī Vācijas centrālās bankas prezidents Jenss Valdmans, kurš vienlaikus pauž arī Vācijas kopējo, oficiālo nostāju pret programmu.
Vēl pirms paziņojuma par QE uzsākšanu J. Valdmans apgalvoja - «nevar rēķināties ar to, ka formula, kas ar panākumiem tika izmantota ASV un Japānā, tikpat efektīvi darbosies arī Eiropā. ASV ir valsts, kura izlaiž ļoti uzticamas obligācijas. Eiropā šādu priekšnoteikumu nav». Tāpat centieni samazināt aizņemšanās izmaksas atsevišķām valstīm, pēc Bundesbankas prezidenta domām, var novest pie to atteikšanās no reformām, kuras nepieciešamas šo valstu ekonomiku konkurētspējas palielināšanai.
Arī pēc tam, kad Vācijas centieni apturēt QE uzsākšanu nevainagojās panākumiem (ECB lēmumu pieņemšanai nav nepieciešama vienprātība), J. Valdmans turpināja programmai veltīt kritiku. Intervijā izdevumam Bild viņš brīdināja par riskiem eirozonas valstu centrālajām bankām un iespējamo ECB neatkarības zaudēšanu.