TV kastēs un pa pastu
Šūpulīšus, malkas grozus, parastos grozus, maizes kastes, statīvus veikaliem - japāņu interese par Pinumu pasaules saražoto esot stabila, nu arī nedaudz augoša. Eksportā, kas ir tik eksotisks, pinumu amata meistari un uzņēmēji Lolita un Pēteris Tutāni sākumā taustījušies. Vispirms aizsūtījuši konteineru, tad visi sapratuši, ka izmaksas par dārgu, un palikuši pie sūtīšanas pa pastu. «Iesaiņojam vecās televizoru kastēs un četras piecas reizes gadā sūtām prom,» stāsta Lolita. Japāņi mūsu amatnieku pinumiem pieķērušies, jo līdzīgu kvalitāti meklējuši Vācijā, Anglijā un citur Eiropā, bet neatraduši. Sakrītot arī gaume un izpratne par skaisto. Jo sevišķi japāņi iecienījuši «zaļos» pinumus, kas top no nemizotām klūgām. Patīkot arī tas, ka uzņēmums vienlaikus ar klasiskajām formām (omes ierasto apaļīgo sēņu grozu) domājot arī par ko mūsdienīgāku. Lietuviešu klupšanas akmens esot tas, ka visi pinēji strādā pēc vienas «skolas», tātad arī formas ir vienādas un daudzveidošana izpaliek. Tagad Pinumu pasaule cer, ka japāņus aizraus pēdējais no viņu jaunievedumiem - tumšie pinumi, kas veidoti no ekoloģiskā manierē tumšinātām klūgām.
Ne CV, bet biogrāfija
Ekoloģiskais griezums ir tas, kas japāņiem patīk arī pie cita vietējā ražotāja - sojas vaska sveču lējēja Munio Candela. Vēl tikai pavasarī uzņēmums Dienai vienā no savām pirmajām intervijām stāstīja par tikko sākto biznesu un to, kā citi kritizējuši, ka tik jauna SIA uzreiz pērk biļetes uz Japānu, lai piedalītos izstādē Interrior Lifestyle Tokyo. Patlaban viņu eksports uz Japānu veido 70% no kopējā saražotā. Debija izdevusies veiksmīga, pateicoties ne tikai pašam produktam, bet arī izzinātajām niansēm par tā pasniegšanu. «Daudz palīdzēja divu stundu garā saruna mūsu vēstniecības virtuvē Tokijā. Japāņu kultūrā ir tik daudz nianšu, pie kurām sākumā visu laiku nācās piedomāt. Jaunums bija tas, ka vizītkarte jāsniedz ar abām rokām, ka uzticība un godīgums ir tik liels, ka mazāki uzņēmumi savā starpā līgumus nemaz neslēdz, un arī tas, ka nevajag runāt ātri un daudz. Pēdējais mums nācās īpaši grūti, jo burtiski degam par savu lietu un varam par to stāstīt stundām,» saka Munio Candela līdzīpašniece Elīna Čīma. Arī tas, ka japāņiem ir ārkārtīgi nopietna pieeja. Bijis brīdis, kad uzņēmums pat apsvēris rakstnieka pieņemšanu darbā, jo topošajiem sadarbības partneriem vajadzēja nevis īpašnieču CV, bet gan izvērstu biogrāfiju. Tas japāņiem raksturīgi - testē un pārbauda, pirms pieņem. Bet, ja reiz atzīst par labu esam, tad tā gruntīgi, uz ilgu laiku. Steigā pirms izstādes apgūtās nianses līdzējušas parādīt sevi tik labi, ka jau vasaras beigās Munio Candela noslēdza līgumu ar izplatītājiem Japānā. Atšķirībā no amatniekiem, kas strādā ar konkrētiem veikaliem, sveču ražotājs izšķīrās par šādu eksporta ceļu. «Strādājam pēc modeļa «aizbraukt un sevi parādīt», vienlaikus meklējot izplatītāju konkrētajā valstī,» saka Elīna. Līdzīgi kā Tutāni, arī Munio Candela japāņus uzticamības ziņā vērtē kā priekšzīmīgus klientus. Zina, ko un cik grib, un allaž samaksā laikus.
Bez iepazīšanās nevar
DnB Nord bankas galvenais ekonomists Pēteris Strautiņš uzskata, ka Japāna, lai arī samērā noslēgts tirgus, Latvijai savu izmēru dēļ ir un būs interesants. Rēķinot pēc valūtas tirgus kursiem, Japānas IKP pērn bija otrais lielākais pasaulē, saka P.Strautiņš un piebilst, ka tieši šim rādītājam ir lielākā nozīme Latvijas eksportētāju acīs, jo tas nosaka kopējo valsts pirktspēju ārējos tirgos un tirgus lielumu mūsu valūtā. Turklāt, kā piebilst Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Japānas pārstāvniecības vadītājs Dmitrijs Belousovs, krīzes dziļākais punkts tur jau pārdzīvots, kopš šāgada vidus redzama ekonomikas atkopšanās. Viņš uzskata, ka Japāna patlaban piedāvā perspektīvu Latvijas ekokosmētikas, farmācijas, IT, interjera un modes dizaina jomā strādājošajiem, to apliecina arī uzņēmumi, kam šogad Tokijā bijusi veiksmīga debija, piemēram, Madara Cosmetics, Angel Glass Studio un Real Sound Lab. Tā kā Japāna ir pietiekami tāls galamērķis, ar tirgus īpatnībām eksportētāji parasti jau ir iepazinušies. Tomēr bieži uzņēmumi neņem vērā citus aspektus, kas bremzē ceļa rašanu uz uzlecošā eksporta zemi - piemēram, domā, ka eksportu var uzsākt, neapmeklējot izstādes, neaizbraucot un personīgi nesatiekot potenciālos sadarbības partnerus. «Bez pabūšanas tur nav iespējams sākt būvēt ilgtermiņa attiecības un pielāgot preci patērētāju vajadzībām,» spriež D.Belousovs. Tāpat būtu muļķīgi gaidīt ātru rezultātu, jo ienākšana Japānas tirgū var ieilgt divus gadus pat pieprasītam produktam.