Šeit Mozambikā viss ir pakārtots tam, ka elektrība pēkšņi var beigties. Jebkurā mirklī un vietā. Ironiski, jo Mozambika eksportē elektrību uz Dienvidāfrikas Republiku. Ja jau eksportē, tātad pašiem pietiek!? Iespējams, Mozambika patiesi var saražot sev nepieciešamo elektrības apjomu un kaut kas paliktu arī pāri. Tomēr dažas no elektrostacijām stāv klusas un tukšas, tik vien kā pāris zēnu ik dienu pārbauda ūdens līmeni pie upju dambjiem. Turklāt Mozambika elektrību eksportē uz Dienvidāfriku, lai pēc tam par dārgāku naudu daļu nopirktu atpakaļ. Absurdi?
Jā, bet darījumam ir arī sava loģika. Mozambikai neesot naudas, lai uzturētu elektrības ražošanas infrastruktūru, kur nu vēl - lai to attīstu. Saprotams, ka elektrības lietošanas apjomi un paradumi šodien ir atšķirīgi no 1975. gada, kad valsts ieguva neatkarību no Portugāles un ekonomikas attīstība uz teju 20 gadiem apstājās pilsoņu kara dēļ. To, ka bezmaksas siers ir tikai peļu slazdā, esam dzirdējuši. Tā nu Dienvidāfrika laipni piedāvā uzturēt elektrotīklus apmaiņā pret lētu elektrību no kaimiņiem. Uzturēt - tas nozīmē stagnāciju, patiesībā - lejupslīdi, jo pieprasījums pēc elektrības līdz ar ekonomisko izaugsmi pieaug ļoti strauji. Dažas elektrostacijas klusē tāpēc vien, ka nav kabeļu, kas saražoto elektrību aizvestu pie kārajiem lietotājiem. Un eksportētās elektrības apjomi ir tik lieli, ka pašai Mozambikai tās nepietiek.
Kāda ir dzīve ar ierobežotu elektrības apjomu? Pirmkārt, sveces. Vienmēr mājās turiet vairākas sveces un sērkociņus vai šķiltavas! Iegādājieties radioaparātu, kas darbojas ar baterijām, - ja nu elektrības prombūtnes laikā sākas trešais pasaules karš vai iebrūk citplanētieši, jūs par to būsiet lietas kursā. Uzmaniet, lai telefonu un datoru baterijas vienmēr pilnas un gāzes piegāde nepārtrūkst, jo vēders prasīs vakariņu tiesu. Atšķirībā no Latvijas Mozambikā visu gadu vakaros ātri paliek tumšs, jau ap sešiem ir melna nakts. Pat ja elektrība ir, televīzija un dators lielākajai daļai iedzīvotāju nav pieejami. Tas lieliski izskaidro, kādēļ bērnu skaits ģimenēs ir tik liels un kāpēc aizvien vairāk cilvēku saskaras ar alkoholisma problēmām. Ar kaut ko taču ir sevi jānodarbina. Tomēr ierasto izklaižu trūkums nozīmē, ka cilvēki daudz vairāk sarunājās, spēlē spēles. Uz kartona gabaliem tiek izkrāsoti dambretes laukumi, pudeļu korķīši noder par kauliņiem, kaimiņi sanāk kopā, lai īsinātu laiku sveces vai ielas laternas dzeltenīgajā gaismā. Spēlē kāršu spēles, spēles ar akmentiņiem, dzied dziesmas.
Baumas kā mutvārdu daiļrade izplatās ātrāk nekā citviet informācija internetā. Te visi visu zina par citiem. Laikam tā arī ir labāk un drošāk - vienmēr jūties kā starp savējiem.