novembrī diriģēs svētku simfonisko koncertu. Aleksandrs Viļumanis savā raženajā operdiriģenta mūžā piedzīvojis gan laimi, gan padzīšanu no «paradīzes». Viņam pašam šogad ir divkārša jubileja: augusta beigās nosvinēta septiņdesmitā dzimšanas dienas, un jau piecdesmit gadu rit profesionālā mūziķa ceļš. Operā viņš sāka strādāt 1962. gadā. Vispirms kā orķestra mūziķis. Un tātad - vai nonāca «ellē»?
Aleksandrs Viļumanis. Es teiktu, ka tā ir elle ar labiem velniem. Kādreiz no elles var parādīt arī paradīzi, paradīzes gaismu. Šo postulātu var attiecināt uz jebkuru teātri, jo teātris zināmā mērā vienmēr ir celle un elle. Es tajā vienmēr jūtos kā mājās.
Elle ar paradīzes ilūziju, seju?
Ziniet, tie, kas strādā ellē, to uzskata par paradīzi. Un ir arī otrādi: tie, kas varbūt netiek pie teikšanas, to uzskata par elli. Šajā ellē ir kaut kas tik pievilcīgs, ka skatītāji nāk jau četrus gadsimtus. Piemēram, Mocartu skatās jau trīs gadsimtus. To mēs nevarētu nosaukt par elli, tur ir kaut kas dievišķīgs, kas cilvēkus pievelk. Šis žanrs, kaut gan visu laiku ir runāts par operas krīzi, dzīvo no gadsimta uz gadsimtu.
Piemēram, Amerikā tagad nepārtraukti rodas un tiek iestudētas jaunas operas. Operu klāsts, kas radies tās attīstības vēsturē, ir milzīgs. Tās atsijājas. Pirms pāris gadiem nejauši redzēju Saljēri Falstafu, un man tas patīk daudz labāk nekā Verdi Falstafs. Verdi tā ir pēdējā opera un ir diezgan smagnēja, bet Saljēri darbs ir īsti dzirkstošs!
Arī Šekspīra drāma Otello nav tikai Verdi privātīpašums. Džoakīno Rosīni savu Otello radīja jau 70 gadu agrāk...
Bet Verdi ir īsts šedevrs! To nākamgad, Verdi jubilejas atceres gadā, plānojam uzvest Opermūzikas svētkos Siguldā ar Aleksandru Antoņenko galvenajā lomā. Dezdemona būs Barbara Fritoli.
Šobrīd top vairākas latviešu komponistu operas. Vai latvieši šajā žanrā ir stipri?
Pasaules kontekstā tādai nelielai tautai ir ļoti daudz operas darbu. Un turklāt brīnišķīgi: kaut vai Jāņa Mediņa Uguns un nakts vai Alfrēda Kalniņa Baņuta, kas tik krāšņi izskatījās brīvdabā Zosēnos. No jaunākiem laikiem noteikti jārunā par Imanta Kalniņa Spēlēju, dancoju, kuru nupat atkal diriģēju koncertizpildījumā Latvijas Nacionālajā operā. Šis darbs nenoveco, jo ir ļoti labs librets, mūzikas saplūsme ar tekstu un arī labi izpildītāji. Varu tikai priecāties par viņu izaugsmi. Ir ļoti svarīgi, ar kādiem māksliniekiem tu strādā un kā viņi to sniedz priekšā. Ja lugai ir tikai teksts, aktieris un režisors, tad šeit vēl nāk klāt muzikālais materiāls. Un šeit tas ir ļoti piesātināts un bagātīgs, ar psiholoģiskām niansēm, kuras diriģentam vajag atšifrēt, strādājot ar solistiem, orķestri un kori. Tas ir vesels komplekss. Ne velti, kad Genādijam Roždestvenskim jautāja, ko ir grūtāk diriģēt - operu vai simfonisko mūziku, viņš teica: bez šaubām, operu! Gribētos, lai cilvēki, kas šajā žanrā strādā, justos kā mūzikas paradīzē, nevis kā ellē.
Tomēr skatītāji uz latviešu operām nenākot. Pēc LNO direktora teiktā, viena no izcilākajām latviešu operām Romualda Kalsona Pazudušais dēls beigusi dzīvi ar 263 pārdotām biļetēm. Tik slikti bijis vienmēr?
Nē, es tā neteiktu. Pēdējās Pazudušā dēla izrādēs, kuras es diriģēju, kādi 700-800 cilvēki bija. Tas ir ļoti emocionāls, izcils darbs. Labi uzvests, ar labiem izpildītājiem. Agrāk bija tradīcija Operas sezonu iesākt ar Baņutu. Es melotu, ja teiktu, ka zāle bija pārpildīta, taču arī ne pustukša. Imanta Kalniņa Spēlēju, dancoju tikko atskaņojām jau sešdesmito reizi: tolaik, kad bija īsts iestudējums, bija 56 ļoti labi apmeklētas izrādes. Nāca arī uz I. Kalniņa operu Ifigēnija Aulidā. Ir svarīgi, kam komponisti savu operu raksta. Lai atnāk un apskatās, kāds ir dziedātāju sastāvs, nevis komponē no zila gaisa. Ļoti svarīga ir tēma. Imantam Ziedonim ir gatavs librets par Iļju Muromieti, un būtu brīnišķīgi, ja beidzot taptu opera. Tā šodien skanētu! Ļoti laba opera bija Paula Dambja Ikars. To gan parādīja tikai pāris reizes. Toties Alfrēda Kalniņa Baņutu esmu iestudējis piecas reizes. Vēsturisku rekordu uzstādīja Arvīda Žilinska Zelta zirgs. Es personīgi kā kormeistars un orķestra mākslinieks piedalījos 150 izrādēs. Bet kopā šo iestudējumu parādīja vairāk nekā 250 reižu.
Nez kā būtu, ja Zelta zirgu iestudētu tagad?
Bērniem šī opera būtu ļoti piemērota. Jo kas ir Zelta zirgs? Bērnu pasaka. Protams, toreiz ļoti palaimējās, jo Antiņš bija Jānis Zābers, ļoti labs bija viss izpildītāju ansamblis. Žanrā viss summējās kopā.
Kā sakomponēt labu jauno operu?
Daudz atkarīgs no melodiķa talanta. Var jau operā izgāzt visas savas zināšanas orķestrācijā, taču viena pati instrumentācija nevar aizvietot visu operas dramaturģiju. Vāgners operu paceļ ļoti augstā filozofiskā virsotnē.
Kas jūs pašu ievilināja operā?
Uz Operu sāku nākt līdzi saviem vecākiem jau 1946. gadā kopā ar šodien pasaulslaveno diriģentu Marisu Jansonu (viņš par mani ir gadu jaunāks). Man bija četri gadi, un mēs vērojām gan operas, gan baleta izrādes. Es spilgti atceros, kā mēģinājumā dziedāja Milda Brehmane-Štengele. Vairākas tā laika izrādes vēl tagad fotogrāfiski ir acu priekšā. Mans tēvs bija dziedātājs, un es arī gribēju dziedāt. 1949. gadā sāku mācīties E. Dārziņa mūzikas skolā, kora klasē. Mums bija ļoti labi skolotāji, kuri bija ieguvuši izglītību Latvijas laikos, bija spēcīga kultūras pēctecība. Spilgts piemērs ir diriģents Emīls Kupers, kurš momentāli uzrāva teātri pavisam citā profesionālā augstumā un aizbrauca ar operas vīru kori un Fjodoru Šaļapinu ar Borisa Godunova iestudējumu viesizrādēs uz Berlīni. Man, starp citu, ir saglabājusies programmiņa, uz kuras parakstījušies visi vīru kora dziedātāji un arī Fjodors Šaļapins. Viens no viņiem, uzvārdā Opmanis, vēl dziedāja korī sešdesmitajos gados, kad atnācu strādāt par kormeistaru. Man bija laba balss, taču no domas par dziedātāja karjeru vajadzēja atteikties, jo man bija problēmas ar mandelēm. Jau tad skolotāja Biruta Klusberga ieinteresēja par simfonisko diriģēšanu.
Mans vislaimīgākais periods mūsu Operā bija Edgara Tona periodā, kad bija Helēna Tangijeva-Birzniece, kad vērienīgus iestudējumus veidoja Kārlis Liepa. Repertuārā bija Valkīra, Salome, Meitene no rietumiem, Katerina Izmailova, Pīters Graimss, visa buķete. Bija tādi dziedātāji kā Jānis Zābers, Kārlis Zariņš, Žermēna Heine- Vāgnere, Veronika Pilāne, Kārlis Zariņš, Pēteris Grāvelis, Gurijs Antipovs, Regīna Frīnberga, Miķelis Fišers, Artūrs Frīnbergs. Ar tādām (dramatiskām) balsīm varēja veidot vērienīgus iestudējumus. Diriģentam Edgaram Tonam bija ļoti laba gaume un ļoti interesants repertuārs. Viss Maskavas zieds brauca skatīties.
Ko nākotnē gaidāt ar īpašu interesi?
Nākamais gads būs Verdi gads. To sāksim atzīmēt jau 1. februārī ar operas Simons Bokanegra koncertuzvedumu, kurā Amēlijas lomu dziedās Maija Kovaļevska. Februārī viņai plānota izrāde Vīnes Valsts operā kopā ar Plāsido Domingo. Manā repertuārā šī būs jau vienpadsmitā Verdi opera. Opermūzikas svētkiem Siguldā gatavošu jaunu Otello iestudējumu. Tie man personīgi būs jau divdesmitie Opermūzikas svētki! Esmu izlaidis tikai vienu vasaru.
Ko jums personiski nozīmē Opermūzikas svētki Siguldā? Un kultūras kontekstā?
Man tas bija ļoti svarīgi, jo šeit, Latvijas Nacionālajā operā, man bija dīkstāve. Biju no teātra aizgājis dažādu iemeslu dēļ, par kuriem vairs negribu runāt. Līdz ar to man kā diriģentam tas bija saldais ēdiens, jo tā bija mana iespēja radoši izpausties Latvijā. Otrkārt, Siguldas opermūzikas svētkos sevi eksponēja visas šodienas zvaigznes: Elīna Garanča, Maija Kovaļevska, Inga Kalna, Kristīne Opolais. Tur dziedāja Egils Siliņš un Inese Galante, visi dziedātāji, kuri izgāja starptautiskajā arēnā. Krievijas zvaigzne Anna Ņetrebko te atbrauca un nodziedāja trīs izrādes! Siguldas pilsdrupu estrādē iestudējām un parādījām arī tādas operas, kuras Latvijā vispār nav gājušas, piemēram, V. Bellīni Somnambula un Ž. Bizē Pērļu zvejnieki. Plus vēl galā koncerti. Opermūzikas svētki vienmēr piesaistīja ne mazāk kā piecus tūkstošus skatītāju. Bija reizes, kad gandrīz nevarēja izspraukties cauri publikai. Bet ko tas prasījis Dainim Kalnam, zina tikai viņš. Pats galvenais, ka cilvēks to lietu mīl. Ja ir mīlestība, viss izdodas. Ja darbam pieej formāli -nekā nebūs. Tā ir šī žanra īpatnība. Ja pieej ar mīlestību, tad opera aiziet līdz klausītāju sirdīm un zāle piepildās. Var iestudēt ļoti labu operu, bet cilvēki nenāks, un neviens nevarēs saprast, kāpēc.
Var vainot sliktu mārketingu!
Vispirms jau audzināšanu. Šodien ir cita domāšana. Dzirdēju, ka vispārizglītošajās skolās grasās likvidēt mūzikas stundas un mazās mūzikas skolas. Tas nav domāts, lai visi izaugtu profesionāli mūziķi. Šīs stundas attīsta cilvēkam kreiso smadzeņu puslodi - iztēli, emocijas, uztveri. Paskatieties, cik daudz ārstu nāk uz izrādēm un koncertiem. Tā ir inteliģence, kam no bērnības un jaunības ir iepotēta šī mīlestība pret mākslu. Ja šis pavediens pārtrūkst, mēs daudz ko pazaudēsim. Ja izsvītros dziedāšanas stundas, tā būs katastrofa.
Jādzied ne tikai Dziesmu svētku dēļ. Tie ir rezumē, nācijas apvienošanas simbols. Bet apakšā, pamatā ir vispusīgs izglītojošais darbs. Tikpat nepieciešams ir sports, jo cilvēks jāattīsta gan fiziski, gan intelektuāli. Jāattīsta daudzpusība. Būtu pēdējā muļķība to zaudēt. Dzīve ir neinteresanta, ja zini tikai ēst karbonādi un iedzert kādu šņabīti.
Maija Kovaļevska jūs salīdzināja ar bijušo ilggadējo Ņujorkas Metropoles operas galveno diriģentu Džeimsu Levainu... Tas jums glaimo?
Tikai ar citu honorāru kabatā! (Smejas) Patīkami to dzirdēt. Visaugstāko vērtējumu no dziedātājiem es saņēmu Pēterburgas Marijas teātrī. Kopā muzicējot, viņi jutās loloti. Bet to iemācīt nevar. Pučīni partitūrās stulbiem diriģentiem ir ierakstījis metronoma tempus un katru niansi. Mimī un Rūdolfa duetā Bohēmas 1. cēlienā komponists rakstījis: ritardando, ritardando, ritardando - visu laiku palēnināt! Bet tā var tikai milzīgās balsis. Tu dari to, taču dziedātāja iespējās! Dziedātāji ir jājūt.
Vai tas, ko saka un vēlas dziedātāji, diriģentam ir kā likums, kas jāpilda?
Uzklausīt vajag visus, bet secinājumi jāizdara pēc paša pārliecības. Jebkurš mākslinieks ir egoists, viņš grib būt pirmais. Citreiz viņš pārvērtē savas spējas, un kādam ir jābūt arī otrajam vai trešajam. Man dzīvē ir iznācis sastapties ar ļoti dažādiem dziedātājiem. Piemēram, Sergejs Larins bija visaugstākās klases mākslinieks, visu noslīpēja līdz perfekcijai. Bet ir dziedātāji, kuriem ir skaista balss, bet varbūt pietrūkst vispārējās muzikālās audzināšanas. Tiesa, pēdējā laikā nāk ļoti izglītoti dziedātāji ar labām balsīm, kuriem nav muzikālu problēmu. Būdams dziedātāja dēls, es arī zinu, ko šī profesija cilvēkam maksā. Tāpēc vienmēr skatos ar lielu iejūtību. Kāds šis cilvēks ir dzīvē? Tas nav tik svarīgi, jo tu jau ar viņu kopā nedzīvo. Tāpēc jāvērtē nevis tas, ko par viņu runā aiz muguras, bet tas, ko viņš dara uz skatuves.
Kādu virsuzdevumu izvirzāt gaidāmajam 18. novembra svētku simfoniskajam koncertam ar LNSO?
Plašāk parādīt šo svētku kontekstu. Atdot cieņu tiem, kuri cīnījās par Latvijas brīvību. Parādīt Latvijas dabu, ainavu un mūzikā sniegt slavinājumu Latvijai. Koncerta pirmā daļa būs velte cilvēkiem, kuri cīnījās par Latvijas brīvību: sākot ar Pētera Barisona Pie dievnama no simfoniskās svītas Bērnības rīti, jo tieši šīs daļas dēļ savā laikā [padomju okupācijas gados] šis darbs netika spēlēts. Šajā daļā skanēs arī Alfrēda Kalniņa kantāte Pastardiena, labi iederas Ērika Ešenvalda simfoniskais opuss Mākoņi un ļoti reti atskaņotā Bruno Skultes Balāde par kareivi, kurš neatgriezās. Koncerta otrā daļa jau ir saulaina. To sāksim ar Romualda Kalsona Kāzu dziesmu un noslēgsim ar Andreja Jurjāna kantāti Tēvijai kopā ar Valsts akadēmisko kori Latvija un jauno solisti Laimu Lediņu. Iekļāvu arī krāšņo, bet reti spēlēto Ādolfa Skultes simfonisko poēmu Viļņi. Skaista un domu pārpilna ir Pētera Vaska flautas koncerta daļa, ko spēlēs Dita Krenberga.
Ko teiksiet tiem, kuriem šķiet, ka diriģents tikai plātās ar rokām?
Manuālā tehnika ir tikai viens. Būtiski, kas notiek smadzenēs, domās un kā to noraidi mūziķiem un klausītājiem. Opera diriģentam ir dārzs, ko viņš kopj. Ja esi iestudējis izrādi, tad kop to no reizes uz reizi. Citēšu Leo Blehu: simtajai izrādei ir jābūt labākai par pirmizrādi. Ja grib, lai izrāde augtu, ne tikai jāstāv priekšā un jādiriģē orķestris. Ir jāstrādā arī ar izpildītājiem, jāveido ansamblis. Prasībām ir jābūt augstām, un ir jāzina, ko katrs spēj. Muzikālo dramaturģiju veido diriģents. Režisors atnāk pēc tam.
Tagad gan bieži visu diktē režisors, viņa ambīcijas?
Muzikālā teātrī visu nosaka partitūra. Pēterburgā topošajiem režisoriem ir jāstudē partitūras lasīšana. J. Mediņa Uguni un nakti, ar kuru 1995. gada rudenī atklājām restaurēto Operas namu, iestudēja tagad jau pasaulslavenais režisors Alvis Hermanis. Viņam nav muzikālās izglītības, bet izdevās spilgta, īsta postmoderna izrāde. Ko nozīmē uztaisīt īstu postmodernu izrādi? Tas nozīmē, ka jābūt ļoti talantīgam cilvēkam.
Vai diriģēšana no galvas apliecina meistarību vai ir tikai ārišķīgs triks?
Visas savas izrādes vienmēr zinu no galvas, tomēr, ja acu priekšā ir partitūra, varu katru reizi ieraudzīt jaunas krāsas. Otrkārt, nav nekādas garantijas, ka izrādē kaut kas nenojūk. Savulaik slavenais pianists Svjatoslavs Rihters teica: cik žēl, ka es tik daudz mācījos no galvas. Es būtu izspēlējis uz pusi vairāk mūzikas... Mariss Jansons visu diriģē no galvas, bet partitūra tagad viņam ir priekšā. Ir cilvēki ar fotogrāfisku atmiņu - Leons Reiters paskatījās uz lappusi un acumirklī «nofotografēja». Notīm ir jābūt priekšā. Dabiski, dirģentam nedrīkst būt galva partitūrā. Partitūrai ir jābūt galvā!