Bet es domāju, ka noziedzība ir palikusi iepriekšējā līmenī, jo tas pamatā saistīts ar nereģistrēšanu, kur krimināllietas ierosināšana ir atteikta, kuri nav nokļuvuši prokuratūras pārbaudē un nav atcelti lēmumi par atteikumu ierosināt krimināllietu. Lai klausītājiem būtu skaidrs, Rīgā atteikto materiālu skaits ir tāds, ka prokuratūra nav spējīga visu simtprocentīgi pārbaudīt. Rīgā prokuratūra pārbauda tikai tos atteikuma materiālus, par kuriem pienāk sūdzības.
Žurnāliste: Tātad tie ir atteikumi uzsākt krimināllietu pēc konkrēta iesnieguma?
Ē. Kalnmeiers: Cilvēkam nozaga velosipēdu, viņš iesniedza policijā, viņam saka - liecies mierā, tik un tā nemeklēsim, neko neatradīsim. Un uz viņa iesnieguma raksta «Atteikt», it kā pats pazaudējis. Ja viņš nesūdzēsies, mēs nepārbaudīsim.
Žurnāliste: Ja jūs pārbaudīsiet, ko jūs izdarīsiet, piespiedīsiet meklēt?
Ē. Kalnmeiers: Nē, mēs ierosināsim krimināllietu. Piespiest meklēt ir nereāli, un nav ko tērēt policijas spēkus tam, kas reāli nebūs.
Žurnāliste: Jūs ierosināt krimināllietu...
Ē. Kalnmeiers: Tas kaut vai parādīs pareizu statistiku. Kriminālprocesa likuma sestais pants nosaka, ka visos gadījumos, kad amatpersona, kam ir tiesības ierosināt krimināllietu, ir konstatējusi nozieguma pazīmes, tai ir pienākums ierosināt krimināllietu. Tā ir prasība ievērot likumu un vairāk nekas.
Žurnāliste: Kāpēc tad policija nav ieinteresēta ierosināt lietas - vai tad, ja neatklāto lietu ir pārāk daudz, viņiem ir problēmas?
Ē. Kalnmeiers: Nē, par statistiku, par atklātajiem un neatklātajiem procentiem nevienu nesoda. Bet arī tas prasa darbu, ja ierosina krimināllietu, teiksim, cilvēks atnāca uz policiju, ka viņam trolejbusā no kabatas izvilka maku, un zina, ka makā bija 400 eiro. Vairāk nekā minimālā alga. Ierosināja krimināllietu, nu, un ko tālāk varēja izdarīt ar šo maku? Noskaidrot... nu labi, teica, ka brauca 15. trolejbusā. Noskaidroja, cikos trolejbuss brauca, kas ir vadītājs. Un ko tālāk? Noskaidrot, kurš tieši tajā laikā brauca? Labi, uztaisīs sludinājumu. Principā kabatzagli var noķert tikai aiz rokas.
Žurnāliste: Klausieties, jūs saprotat, ko tagad runājat? Zodziet, puiši, mēs jūs nemeklēsim!
Ē. Kalnmeiers: Nē, nu tā ir realitāte, tas nav nekas jauns. Igaunijā un Lietuvā jau sen ir ieviests minimālais līmenis, no kura sākas kriminālprocess. Tie ir 100 eiro, 200 eiro. Es saprotu tos cilvēkus - ja pensionāram no kabatas izvilka maciņu ar desmit eiro, viņam tas ir būtisks zaudējums.
Žurnāliste: Es gribu saprast, vai zagļiem ir brīvas rokas un viņus nemeklēs?
Ē. Kalnmeiers: Kāpēc, ķer! Ķer arī kabatzagļus. Bet vajag ņemt vērā, ka policijas resursi ir tādi, kādi tie ir. Policijas darbinieku cilvēkresursi ir tādi, kādi tie ir. Ja mēs tērēsim visus policijas resursus sīko noziegumu atklāšanai, kurš strādās ar smagajiem?
Žurnāliste: Pieskatīsim savus maciņus un netērēsim ētera laika resursus.
Ē. Kalnmeiers: Slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās.