Priekšvēlēšanu debatēs politiķi tiek tincināti ne tikai par partiju programmām - dažkārt viņiem tiek uzdoti arī vispārīgāka rakstura jautājumi. Piemēram, kāpēc uzticības līmenis politiskajai varai Latvijā ir tik zems. Dažkārt dzirdētā atbilde (piemēram, Saeimas spīkeres Āboltiņas izpildījumā) norāda, ka mūsu valstī demokrātija ir vēl «jauna» un/vai «nenobriedusi».
Grūti spriest, ko tieši šādas atbildes sniedzēji ar to domā, tomēr kopumā šī tēze nav atrunāšanās. Ja mēs atceramies, ka neatkarības atgūšana nozīmēja pilnīgu ekonomisko un politisko sistēmu nomaiņu, tad tādu pārmaiņu kontekstā divdesmit-divdesmit pieci gadi patiešām nav daudz. Neviena no attīstītajām valstīm, kuras mēs apskaužam vai vēlamies tām līdzināties, - piemēram, Vācija - nav sasniegusi savu šodienas pārticības un sakārtotības līmeni piecos, desmit, piecpadsmit gados.
Lielā problēma ir tā, ka šis no vēstures viedokļa korektais apgalvojums ir pretrunā ar banālo, bet tādēļ ne mazāk būtisko patiesību, ka dzīve katram ir tikai viena. Vai, citiem vārdiem sakot, man kā indivīdam nekļūst vieglāk, ja principā jau problēmas, kas mani tā kaitina, nav nekas ārkārtējs, tikai Latvijai raksturīgs. Ar prātu apzinos, cik ilgs laiks bija nepieciešams, piemēram, Dienvidkorejai, lai kļūtu par to, kas tā ir, tomēr nevienam cilvēkam nevar prasīt, lai viņš dzīvotu nevis «savā», bet kaut kādā «lielajā, universālajā» laika ritmā.
Vai šī pretruna ir a priori nepārvarama? Šķiet, jā, tomēr, manuprāt, ir daži veidi, kā to, ja tā drīkst teikt, mīkstināt.
Atļaušos ticēt, ka vairākums ļaužu neatkarīgi no tā, ko viņi raksta komentāros internetā vai pauž sarunās, kaut intuitīvi saprot, ka politiķi nepilda solījumus, runā niekus utt. arī citās valstīs. Līdz ar to vairāk kaitina - un attiecīgi vedina izturēties nihilistiski - kaut kas cits. Piemēram, tik mazā valstī kā Latvija nav pamata tādam noslēpumainības, elites noslēgtības līmenim. Pilsonis var nepiekrist kādam varas lēmumam, tomēr kaitinošāk ir, ja viņš nesaprot, kā un kāpēc tāds vispār ir pieņemts. Piemēram, ja mazliet pasekojam iekšpolitikai ASV, redzam, ka tur polarizācija, savstarpēji uzbrukumi ir ne mazāk krāšņi, tomēr politiķu strīdi par sabiedrībai būtiskiem jautājumiem notiek atklātāk. Kongresmenis X uzskata tā, viņa kolēģis - tā, ir puslīdz skaidrs, kas ziedo naudu senatoram Y un ar kādu mērķi utt. Savukārt Latvijā - «tāds lēmums pieņemts koalīcijas padomē», kaut kādi nebeidzami ierobežotas pieejamības informācijai modeļi, kas, cik saprotu, liegs pēc mēneša pašiem politiķiem normāli paskaidrot, kāpēc lēmums, piemēram, par Citadeles banku ir pieņemts tieši tāds. Argumentus nevarēs izklāstīt, jo tie taču izskanējuši «slēgtajā daļā»... Plus demokrātija Latvijā ir un būs «nenobriedusi» tikmēr, kamēr sabiedrībai būs visnotaļ pamatotas aizdomas, ka politiskajai elitei nav politisku uzskatu. Pajautājiet, ko tā konkrēti saprot, piemēram, ar tik bieži lietoto vārdu savienojumu «centrisks»... Teksti par Latviju kā «neatkarīgu, pārtikušu valsti» nav ideoloģija. Tas ir vispārīgs, saprotams mērķis jebkurā nozarē strādājošajam - ja politiķiem ir pretenzijas būt profesijai, tad ar tik izplūdušu attieksmi nepietiek.