Aizkulisēs vīna pudele
«Mani interesē kora formāts. Tas ir viens no sarežģītākajiem elementiem arī operā,» saka Margita Zālīte, kura piecus gadus dziedājusi korī Kamēr... Iespējams, tieši tāpēc viņa var teikt: «Man nav bail strādāt ar kori, lai gan operā parasti valda lielas bailes no darba ar kori. Slavenais režisors Hanss Neienfelss pat turēja aizkulisēs pudeli vīna un, pirms gāja pie kora, puspudeli iztrieca,» zina stāstīt Margita Zālīte. Protams, ir stress. Koris ir masa, viņi var solidarizēties pret tevi, tāpēc jānāk ar ļoti skaidrām norādēm un metodēm, kā īsā laikā panākt efektu, jo parasti pirms izrādēm ir tikai seši mēģinājumi, Margita Zālīte novērojusi, stažējoties pie režisoriem Berlīnes Komiskajā operā un citviet. Šī viņai ir būtiska iespēja pārbaudīt sevi: kā sajust kora masu, kā to dalīt, kā komunicēt ar cilvēkiem.
Nenogaliniet sapni!
Ko topošajai režisorei nozīmē nāves tēma, kurai slavenās grupas Franču sešnieks pārstāvis komponists A. Onegērs 1938. gadā iedvesmojies no ziemeļu renesanses mākslinieka Hansa Holbeina gravīrām?
«Es to drīzāk redzu kā sapņa nāves deju. Ļoti grūti ir cilvēkam mūsdienās iztulkot nāvi, arī lielā reliģiskā piedāvājuma un dažādu dzīves konceptu dēļ mums nav vienādu baiļu par nāvi, kā tas bija viduslaiku cilvēkam. Es uzskatu, ka daudz briesmīgāka par nāvi ir sapņa nāve - kad nogalinām paši savus vai arī kāda līdzcilvēka sapņus.» M. Zālītes interpretācijā aktrise Guna Zariņa atveidos dzelzceļa pavadoni, kurai ir miris sapnis kļūt par Transsibīrijas vilciena pavadoni. Viņa ir stipra un spēcīga sieviete, kuru sastopam brīdī, kad viņa sevī atklāj sludinātāju. Pavadonei ir dēls. «Es gribu runāt par mātes un dēla attiecībām, kas Latvijā ir īpašas. Par to, kā neuzklausām savus bērnus un nesaskatām, kur ir viņu īstā būtība. Pavadone neļauj dēlam pat spēlēties ar akmeņiem, jo tas ir bīstami....»
Atšķirtība ir pārbaudījums
Kas motivēja doties uz Vāciju studēt režiju? «Es ļoti ilgi meklēju dažādas mākslas formas: vizuālo - foto, kino -, tekstu, mūziku, performanci - tagad, šajā mirklī. Opera ir visuniversālākais un skaistākais žanrs, kurā to visu var apvienot. Tu sāc ar notīm, ar partitūru un centies iedomāties laiku, kurā komponists ir dzīvojis. Tā ir visinteresantākā profesija pasaulē. Esmu studējusi antropoloģiju, mani interesē cilvēku dzīve,» atzīst Margita, kura, pabeigusi Kultūras akadēmiju Latvijā, devās uz Berlīni. Vispirms universitātes maģistrantūrā izstudēja antropoloģiju, bet tagad jau asistē slaveniem režisoriem, piemēram, provokatīvajam Kaliksto Bieto. «Mums ļoti saskan darba stils. Viņš ir traks un ar jūtīgu, smalku dvēseli,» priecājas Margita Zālīte, kura šoruden debitēs ar pirmo patstāvīgo darbu Berlīnē - eksperimentālu Šūberta dziesmu projektu HAU teātrī. Iepazīstot drēbi, viņa iesaistījusies Komiskās operas gaismotāju komandā un kādā iestudējumā pat spēlējusi mīmisku lomu. Taču viss sācies pirms desmit gadiem, kad pametusi Jēkabpili un aizbraukusi uz Minsteres Latviešu ģimnāziju. «Dzīvot, studēt un mēģināt dzīt profesionālo sakni ārzemēs ir ļoti liels izaicinājums. Cilvēki bieži vien nenovērtē lielo pašaizliedzību un mūka dzīvesveidu, uz kādu tad jāparakstās. Tas nav tikai: o, viņa tur, ārzemēs! Tas ir ārkārtīgi liels darbs sevi motivēt, kur nu vēl tik lielā pilsētā kā Berlīne, kur liekas, ka jāiet visu skatīties, viss notiek, bet tikmēr pats neko nedari, tikai patērē. Pārbaudījums ir arī vientulība, atšķirtība, izdzīvošana.»