Tā nu, iemiesodams latvisko simbolu, ozoliņš kļuva par svētku galveno personāžu, ko papildinājām ar torti, uzkodām un puikas bērnudārzā pašdarinātu Latvijas karodziņu. Tas godam kalpo joprojām, ik gadu 18. novembrī rotādams kūku, bet ozols aizceļoja uz Vidzemi, kur iesakņojās ģimenes draugu lauku īpašumā.
Kā ar patriotisma garu jūsu mājās? MiniDiena aptaujāja dažādas ģimenes, kā arī viesojās Rīgas pašvaldības 200. bērnudārzā, lai uzzinātu, vai valsts svētku svinēšanas tradīcija ir dzīva un aktuāla un ko tā nozīmē bērniem, bet ko - vecākiem?
Būt kopā ar saviem vismīļākajiem cilvēkiem
Roberts Ķīlis
Latvijas Republikas izglītības un zinātnes ministrs, triju bērnu tēvs
Vislabāk bērniem ieaudzināt patriotisma garu, sniedzot izpratni, ka cilvēki valstī ir savstarpēji saistīti un mūsu kopējā labklājība, pašsajūta un valstiskā pašapziņa ir atkarīga no katra cilvēka ieguldījuma kopējā lietā. Ja to patiešām spēsim izprast, sākot no bērnības, arī rīkosimies gudrāk pieaugušo vecumā. Tas dod spēju sadarboties, palīdzēt otram, ieklausīties. Tāpat svarīgi bērniem mācīt pilsoniskās prasmes - to, kā cilvēki var līdzdarboties savas valsts dzīves veidošanā un lēmumu pieņemšanā. Svarīgi par šīm tēmām runāt jau bērnudārzā, bet lielāka nozīme, protams, ir ģimenei, jo vecāku attieksme pret valsti un sabiedrību veido arī bērnu attieksmi un skolai to nav tik viegli mainīt. Taču arī skola var sniegt nozīmīgas un praktiskas iemaņas, kā piedalīties valsts dzīvē.
Man pašam gan Lāčplēša diena, gan 18. novembris tiešām ir ģimenes svētki, ko katru gadu atzīmējam savādāk. Esam kopā un izdarām to, kas ilgi atlikts laika trūkuma dēļ. Kopā ar bērniem esam devušies ceļojumā - vienreiz pa Latviju, pagājušogad - uz Igaunijas Tartu Ahhaa muzeju, jo mums svarīgākais, ka varam pacilātā noskaņā pavadīt laiku kopā ar tiem, kas vismīļākie. Bet, esot Rīgā, vienmēr cenšamies apmeklēt salūtu.
Darboties un iesaistīties, lai apgūtu tradīcijas
Zane Kilbloka
astoņgadīgā Gustava un sešgadīgā Rūdolfa mamma
Kaut arī mana bērnība pagāja Padomju Savienības gados, laiks no 11. līdz 18. novembrim man vienmēr ir šķitis īpašs. Lāčplēša diena nav iedomājama bez svecīšu nolikšanas pie Rīgas pils, kur ejam katru gadu ar bērniem, godinot Latvijas brīvības cīnītājus.
Prieks, ka ne tikai ģimenes loma, bet arī bērnudārza un skolas ieguldījums ir šo tradīciju izkopšanā un audzināšanā. Valda Zālīša sākumskolā, kur mācās mans vecākais puika, ir tradīcija visiem pulcēties krastmalā uz svecīšu nolikšanu un laternu palaišanu Daugavā. Valsts svētku laikā tiek rīkots koncerts Latviešu biedrības namā. Šogad bērniem tika rīkota ekskursija uz Kara muzeju sarkanbaltsarkano lentīšu locīšanā. Bērni caur darbošanos un iesaistīšanos apgūst šīs tradīcijas, kas tiek mantotas no paaudzes paaudzē. Un šī lentīte ir jau kļuvusi par neatņemamu svētku rotu. Manā bērnībā ar vecākiem gājām uz Brāļu kapiem ar sarkanbaltsarkanām alpu vijolītēm. Tajā gadā, kad legalizēja Latvijas valsts karogu, man bija iespēja būt Rīgas pils tornī uz karoga pacelšanu. Lai gan biju maza meitene, šīs izjūtas un atmiņas ir dzīvas vēl šodien.
18. novembris ir diena, kad esam kopā, gatavojam svētku pusdienas, cepam svētku torti, kura tiek īpaši rotāta ar Latvijas ogām, veidojot sarkanbaltsarkanu kūkas rakstu. Bērni ar nepacietību gaida svētku uguņošanu Daugavmalā, iespēju nodziedāt Latvijas valsts himnu un izbaudīt Staro Rīga burvību pilsētā. Mājās ir ziedi valsts karoga krāsās un mazie Latvijas karodziņi.
Lepoties ar to, kas Latvijā unikāls
Rihards Kalniņš
trīsgadīgā Laura un piecgadīgā Niklāva tētis. audzis Amerikā
Ne tikai pienākot svētku laikam, bet arī ikdienā mēs ar sievu stāstām mūsu bērniem par to, kas Latvijā ir unikāls, un mācām viņiem ar to lepoties. Jo Latvijā pastāv lietas, ko neatradīsi nekur citur pasaulē. Piemēram, mēs bērniem ieaudzinām patriotismu caur mīlestību pret Latvijas skaisto dabu un garšīgiem ēdieniem. Ēdot Latvijas dabas produktus un mācot bērniem, kā tos baudīt, var izjust savai zemei raksturīgo garšu, kas ir patiešām unikāla. Mājās ļoti daudz runājam par dažādām valstīm un kultūrām - klausāmies radio un pārrunājam jaunākās pasaules ziņas. Mēģinām bērniem jau no agra vecuma likt saprast, ka cilvēki pasaulē ir dažādi, runā dažādās valodās, piekopj dažādas vērtības, svin dažādus svētkus un ka šī dažādība bagātina pasauli un padara dzīvi interesantāka. Cenšamies ieaudzināt toleranci un iejūtību pret visiem, jo, mūsuprāt, tas ir patriotisma stūrakmens - mīlēt savu valsti, bet ar toleranci un iejūtību izturēties arī pret citiem. Ģimene un bērnudārzs veido bērnu kopienu, tādēļ abas spēlē milzīgu lomu patriotiska gara veicināšanā. Esmu ārkārtīgi pateicīgs, ka mūsu bērni iet fantastiskā valsts bērnudārzā, kur lieliskās audzinātājas, auklītes un direktore gatavo bērnus valsts svētku svinībām un priekšnesumiem - zīmē karogu, mācās dziesmas. Līdz ar to mēs paši pēdējos gados vairāk baudām valsts svētkus. Pēdējos gados ar dēliem 18. novembrī apmeklējam valsts svētku parādi krastmalā, jo abiem ļoti patīk redzēt Latvijas karavīrus un militāro tehniku!
Es uzaugu Ņujorkas latviešu trimdas kopienā astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados, kur apmeklēju latviešu skolu katru sestdienu. Latvijas nacionālajos svētkos bija īpaši jāsapucējas un jāapmeklē svinīgie pasākumi kādā lielā aulā Manhetenā, kur tika izkarināti Latvijas karogi un skanēja svinīgas runas. Bieži vecāka gadagājuma cilvēki raudāja, kad dziedāja himnu. Tas man kā bērnam lika saprast, ka valsts svētki var izraisīt nopietnas emocijas un pret tiem jāuzturas ar cieņu. Protams, bija grūti šādas lietas izskaidrot saviem draugiem ikdienas amerikāņu skolā. Bet jau no agra vecuma daudz stāstīju viņiem par Latviju, tās vēsturi, kultūru, tradīcijām.