Sievišķīga motivācija
Mēs satiekamies Rīgā - Biruta bieži mēro garo ceļu no Liepājas, lai apmeklētu kādu kultūras pasākumu. Uz Rīgu seniore dodas kopā ar savu uzticamo četrkājaino pavadoni čivavu Simbu, ko tad atstāj pie meitas. Sunītis nav iemesls, lai tāpēc sēdētu mājās. «Es bieži savām draudzenēm, kas sūdzas par vientulību, saku, lai taču paņem mazu sunīti!» teic Biruta Bērze. Par vientulību viņa nesūdzas - dzīve visapkārt piedāvājot tik daudz iespēju!
Biruta nespēj iedomāties, ka dienas varētu vadīt rāmi, guļot līdz deviņiem rītā. Viņa ceļas jau sešos. Sāk ar norūdīšanos - pēc dušas skalojas ar pilnīgi aukstu ūdeni un, kā pati atzīst, ar kāru aci noraugās uz ziemas peldētājiem roņiem, tomēr pievienoties neuzdrošinās. Ikrīta rituāls ir arī sulu tūre: «No decembra līdz aprīlim spiežu svaigu burkānu un ķirbja sulu. Pievienoju pilīti eļļas un izdzeru tukšā dūšā, tas uzmundrina.» No kafijas Birutas kundze neatsakās, bet no smalkmaizītēm gan. «Tagad ieturu franču dietologa Pjēra Dikāna diētu. Ļoti efektīva! Kad vēlamo svaru nostabilizē, tas saglabājas līdz mūža galam. Esmu izmēģinājusi daudz diētu, šī ir vienkāršākā. Ne jau pēc modeles auguma tiecos, nē, man motivācija ir iekļūt atpakaļ mīļākajās drēbēs,» pasmaida Birutas kundze un piebilst: «Izlaisties var ļoti ātri. Tāpēc vajadzīga pašdisciplīna.»
Papildus seniore ik dienu iet stundu garās pastaigās, vingro un nūjo! Bilstu - ne katram viņas vecumā izdodas saglabāt tik dinamisku dzīvesveidu. «Tie laikam ir gēni,» atbild Birutas kundze, «kad biju maziņa, stāvēju ar krūzīti pie gotiņas. Mamma teica - katru dienu jāizdzer krūze tikko slaukta piena. Tas ir tāds stiprs pamats veselībai - es nekad dzīvē neesmu ņēmusi slimības lapu.»
Ar enerģiju un pacietību
Birutas bērnība pagājusi Kuldīgas pusē - vecāku lauku saimniecībā ar govīm, cūkām, aitām, trušiem, pīlēm, zosīm. Birutai interesējusi vēsture, bet pēc Aizputes vidusskolas beigšanas ceļi aizveduši uz Liepāju, kur dzīvojusi tante. «Rudenī strādāju sezonas darbu Liepājas cukurfabrikā, tad sezona beidzās, tante aizgāja uz darbu un es, tāds astoņpadsmitgadīgs skuķis, paliku mājās, tikai ar vidusskolas diplomu kabatā - pat nezināju, kur gribu strādāt,» atceras Biruta. «Paņēmu telefongrāmatu un sāku zvanīt. Sazvanīju patērētāju biedrību, un mani uzaicināja uz pārrunām. Tolaik Liepājā tika atvērts lielais Kurzemes tirdzniecības centrs, un jaunās meitenes no vairumtirdzniecības bāzes uz turieni aizgāja strādāt par pārdevējām. Arī no grāmatvedības. Mani aizsūtīja pie galvenās grāmatvedes. Un man laimējās - galvenā grāmatvede bija ļoti zinoša, ievadīja grāmatvedības pasaulē. Viņai esmu ļoti pateicīga!»
Biruta smej - par to, kā sākumā gājis, varētu grāmatu sarakstīt, taču ciparu pasaulē ielauzusies un palēnām nonākusi līdz apavu noliktavas pārzines amatam. Paralēli pabeigusi Rīgas Kooperatīvo tehnikumu un šajā darbā nostrādājusi visu mūžu, līdz sākusies privatizācija un bāzi likvidēja. «Bet es nekad neesmu sēdējusi bez darba ilgāk par vienu dienu. 90. gadu vidū mani uzaicināja strādāt privātajā lauksaimniecības preču veikalā. Tas bija mans otrs pārbaudījums - pirmais ar grāmatvedību, un šis - ar lopbarību, lauksaimniecību, no kuras neko nesapratu. Bet man atkal laimējās - bija labs darbaudzinātājs, un tur nostrādāju astoņus gadus,» stāsta Biruta. Arī būdama pensijā, seniore strādā par apkopēju: «Nevaru iedomāties, ka man tagad nebūtu darba, uz kuru iet strādāt. Esmu ļoti enerģiska un arī pacietīga.»
Neprasa materiālo
Taujāju, kā Biruta notur līdzsvarā savu emocionālo pasauli. «Galvenais, nepieņemt neko negatīvu. Jā, mani ļoti interesē politika. Bet cilvēkiem Latvijā viss ir slikti - šīs domas nonāk Visumā, līdz ar to nekas labs arī nebūs. Ir jāmaina domāšana! Nedrīkst domāt to sliktāko, pat ja esi slims, pat ja ļoti slims, sev jāsaka: viss ir labi! Pašam sevi jācenšas uzlādēt pozitīvi,» uzskata Biruta. Viņa spēku un enerģiju smeļas teātrī un baznīcā. «Bez tā nevaru! Jau ienākot mūsu, Liepājas teātrī, sajūtu to īpašo auru. Apmeklēju visus Liepājas Simfoniskā orķestra koncertus. Bet baznīca dod iekšējo spēku.»
Pirms diviem gadiem Birutai bijis mērķis aiziet svētceļojumā uz Aglonu. «Un es aizgāju! Jūs pat nevarat aptvert, kāda ir sajūta! Tā bija garīga attīrīšanās. 27. jūlijā izgājām no Liepājas un 13. augustā ienācām Aglonā. Gāju kopā ar jauniešiem, manā vecumā bija vēl pāris cilvēku - viņi gan kājām neizturēja līdz galam. Bet tie jaunieši - toreiz domāju, vai tiešām viņi dzīvo Latvijā? Tik gaiši! Vēl tagad satiekoties, sirsnīgi apkampjamies. Jā, fiziski bija grūti, bet izturami. Arī šogad esmu apņēmusies iet kājām uz Aglonu.»
Tāpat pirms pāris gadiem Biruta nolēmusi Līgo vakaru pavadīt savā, Gudenieku baznīcā, kur tikusi kristīta, iesvētīta un laulāta. Tas ir netālu no Grobiņas - visu nakti pavadījusi nomodā un Jāņu rītā uz Liepāju devusies kājām. «Biju tik laimīga savā baznīcā! Tik sen tajā nebiju bijusi. No rīta visi gāja gulēt un man teica: «Tu neaiziesi, labāk ej gulēt.» Bet es izgāju un, kā vienmēr, sev teicu: «Dievs, vadi mani! Tu zini labāk par mani, varēšu aiziet vai ne.» Varēju. Es nekad Dievam neprasu materiālas vērtības. Nekad. Prasu: «Vadi mani, kā uzskati par pareizu.» Un es izjūtu to, ka mani vada kāds spēks. Liek darīt. Un, ja ko neizdaru, tad nožēloju.» Atvadoties Biruta Bērze vēl noteic: «Mums nav tādas lietas, ko nevarētu. Visu mēs varam. Tikai ļoti jāgrib un jāvēlas.»