Mēs esam divu scenāriju priekšā. Nezinām, kā Latvijas tautsaimniecība attīstīsies. Ja pieņemam optimistisko scenāriju, kas savukārt ir atkarīgs no tā, kā tiks konsolidēts budžets... Ja 2011. gada budžetā divas trešdaļas tiek konsolidētas uz izdevumu rēķina un tikai viena trešdaļa uz nodokļu rēķina, tad mūsu prognoze - iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums no 2% līdz 2,5% - varētu tikt pārskatīta arī uz augšu. Savukārt, ja mēs nepiedzīvojam šo scenāriju un konsolidācija ietver tikai 2. pensiju līmeņa likvidāciju, pievienotās vērtības nodokļa (PVN) un vēl citu nodokļu celšanu, tad, manuprāt, varam nepiedzīvot arī 2-2,5% lielu IKP pieaugumu. Latvijas ekonomika lielā mērā pakļauta investoru uzticībai, patērētāju uzticībai. Ja viņi redzēs, ka nodokļus vairs necels un ekonomiskā attīstība ir ilgtspējīga, sāks vairāk tērēt, tostarp arī nebaltām dienām uzkrātos līdzekļus. Turpretī, ja saglabājas šī neziņa un ekonomika neturpinās atkopties, pastāv iespēja, ka nepopulāros lēmumus, kas šodien tiek atlikti, nāksies pieņemt kaut kad nākotnē. Tas nozīmē, ka cilvēki līdz pat nākamā gada beigām varētu pieturēt savā rīcībā esošos līdzekļus.
Un kā ir ar ārējiem riskiem, piemēram, iespējamiem budžeta konsolidācijas pasākumiem Latvijas lielākajos eksporta tirgos?
Tik tiešām - neviens nezina: būs šis otrais krīzes vilnis vai nebūs... Vēl jo vairāk - mēs pašlaik redzam, ka ASV Centrālā banka izmisīgi mēģina atdzīvināt ekonomiku, arī Eiropas Centrālā banka vēl arvien turpina piedalīties dažādās vērtspapīru pirkšanas programmās, tādējādi atdzīvinot eirozonas ekonomiku. Diemžēl šie instrumenti nedarbojas vai arī darbojas ļoti minimāli neadekvāti tām pūlēm, kādas tiek pieliktas. Šādos apstākļos Latvijai vēl jo vairāk ir nepieciešams savest savu saimniecību kārtībā. Tad mūsu saimniecības atkarība no notikumiem citās valstīs būtu mazāka.
Cik liels ir risks, ka tā dēvētie valūtas kari vērsīsies plašumā? Vai tie varētu pārmesties arī uz mūsu reģionu - Skandināviju un Austrumeiropu?
Mans personiskais viedoklis ir tāds, ka nekādu valūtas karu vispār nav. Tas ir tāds izdomāts termins. Notiek intelektuāli strīdi starp ekonomistiem un divām valstīm, tas ir, ASV un Ķīnu, kas mēģina viena otrai pierādīt, cik novērtēta vai nenovērtēta ir viņu valūta. Šādas sarunas ir notikušas jau pēdējos četrus vai piecus gadus.
Tajā pašā laikā nevar noliegt, ka daudzas pasaules valstis lielākās cerības liek tieši uz eksportu. Vai tas neliecina, ka Latvijā būtu jāsāk domāt par vēl citiem instrumentiem, lai veicinātu ekonomikas izaugsmi?
Ir dabiski, ka jebkuras tautsaimniecības mērķis ir radīt pēc iespējas vairāk jaunu darbavietu, palielināt iedzīvotāju labklājību, un eksporta palielināšana ir viens no veidiem, kā to nodrošināt. Līdzšinējā pieredze liecina, ka Latvijā lietas darītas pareizi. Konkurētspēja ir atgriezusies, un viens no galvenajiem Latvijas tautsaimniecības atkopšanās stūrakmeņiem noteikti ir eksporta pieaugums. Es faktiski neko ļaunu no tāda eksporta pieauguma neredzu.
Bet jautājums ir par risku diversificēšanu.
Tas ir tas, par ko mēs runājam. Pašlaik eksports un rūpniecības izaugsme, kas to nodrošina, ir vienīgie. Protams, būtu svarīgi, lai pieaugtu iekšzemes patēriņš. Līdz šim mēs to īsti neredzam, un šaubos, vai to ieraudzīsim, ja tiks pacelts PVN. Būtu ļoti labi, ja pieaugtu investīciju apjoms. Un, protams, būtu labi, ja pieaugtu arī valdības patēriņš, bet pagaidām tas ir pieaudzis uz aizdevēju rēķina. Nākotnē būtu svarīgi, lai ārējā parāda palielināšanas vietā stātos iekšzemes patēriņš un ārvalstu investīcijas.
Latvijas Banka atbalsta pozīciju, ka viena trešdaļa budžeta konsolidācijas jānodrošina ar nodokļu palielināšanu un divas trešdaļas - ar izdevumu samazināšanu. Uz kādu nodokļu pieauguma rēķina, jūsuprāt, ir iespējams iegūt 130 miljonus latu lielus ieņēmumus, vienlaikus nekaitējot ekonomikai?
To mēs esam atstājuši valdības ziņā. Viņu ekonomiskā aparāta speciālistiem vajadzētu izdomāt, kurš būtu labākais variants. Bet, ja jūs man jautājat, kāda ir Latvijas Bankas pozīcija, tad acīmredzot piedāvājums būtu sākt ar nekustamā īpašuma nodokļa palielināšanu. Tas būtu visnesāpīgākais, un iespējams, ka ar to arī pietiktu. Iespējams, pieaugot tautsaimniecības attīstības tempiem, nodokļu ievākums no jau esošās ekonomikas varētu būt lielāks nekā palielinot nodokļus.
Šogad nodokļu ieņēmumu plāni vairākās pozīcijās ir ievērojami pārpildīti, bet citās netiek izpildīti. Jūsuprāt, Finanšu ministrijas prognozes ir pietiekami kvalitatīvas?
Tas ir labs jautājums, bet es nekomentēšu mūsu kolēģu darbu.
Kā vērtējat ierosinājumu par 2. pensiju līmeņa iemaksu likmes samazināšanu līdz 0%?
Es vērtēju to ļoti negatīvi. 2000. gadā, kad šis likums tika pieņemts, galvenā ideja bija atsaistīt pensiju lēmumu pieņemšanu no politiskajiem procesiem, lai jauni cilvēki varētu bez jebkādām rūpēm un bažām rēķināties ar zināmu drošības spilvenu, dodoties pensijā. Jau pagājušajā gadā, samazinot 2. pensiju līmeņa iemaksas, ir radīta zināma neuzticība valsts finanšu sistēmai. Ja nākotnē kāds vēlētos runāt par konkrētu līdzekļu nodalīšanu tikai autoceļiem vai veselības aprūpei, vai kultūrai, neviens politiķu solījumiem vairs neticēs. No šī viedokļa 2. līmeņa pensiju sistēmas demontāža ir pārsteidzīgs solis. Arī eksperti to neuzskata par budžeta konsolidācijas pasākumu. Tā ir fikcija, jo šī nauda jau tāpat ir ieskaitīta sistēmā, tā vienkārši netiek attiecīgi pārdalīta.
Bet kur Latvijas Banka redz iespēju divas trešdaļas no nepieciešamā 2011. gada budžeta konsolidācijas apmēra nodrošināt uz izdevumu samazināšanas rēķina? Tas taču nozīmē izdevumu samazināšanu vismaz par 250 miljoniem latu.
Mūsu saraksts neaprobežojas ar 200 miljoniem vai 300 miljoniem latu, tas ir 500 miljonu vai pat 600 miljonu latu apjomā. Domāju, ka arī valdības konsultantu rīcībā ir tādi paši dokumenti. Valdībai atliek vien izšķirties, kas ir tās prioritātes, kādas strukturālās reformas valdība ir gatava veikt.
Tomēr ir arī eksperti, tostarp starptautisku autoritāti iemantojuši eksperti, kas norāda, ka izdevumu samazināšana atstāj negatīvu ietekmi uz ekonomikas atveseļošanos.
Redzat, dažādi starptautiski eksperti pagājušajā gadā paredzēja Latvijas ekonomikas sabrukumu, Latvijas finanšu sistēmas sabrukumu un to, ka budžeta izdevumu samazināšana ievedīs Latviju vēl lielākā krīzē. Pašlaik esam pilnīgi pretējā situācijā. Latvijas ekonomika divus ceturkšņus pēc kārtas ir augusi. Mēs redzam, ka trešais ceturksnis arī būs ar pozitīviem rādītājiem. Es domāju - jo ātrāk šī konsolidācija tiks veikta, jo skaidrāka būs komunikācija ar sabiedrību, jo ātrāk šeit ienāks pašmāju un ārvalstu kapitāls, kas šeit radīs jaunas darbavietas, jo ātrāk mēs tiksim ārā no krīzes.
Jūsuprāt, izdevumus ir iespējams samazināt tā, lai tas negatīvi neietekmētu sabiedrības noskaņojumu?
Iepriekšējās budžeta konsolidācijas reizēs arī bija komentāri, ka ir grūti, ir neiespējami to izdarīt, bet, līdzko Latvija šo konsolidāciju veica, procentu likmes krasi samazinājās, nostabilizējās finanšu sistēma.
To var salīdzināt ar gangrēnu. Ja nerīkojamies ātri un situāciju ielaižam, tad padarām vēl smagāku rītdienu.
Vai būtu pragmatiski budžeta konsolidāciju mēģināt veikt, pārdodot kādus valstij piederošus īpašumus?
Latvijas Banka to neatbalsta. Tā atkal būtu fiktīva budžeta konsolidācija. Tāpat kā 2. pensiju līmeņa iemaksu likvidēšana. Valstij piederošo uzņēmumu pārdošana laikā, kad ārējie tirgi ir nelabvēlīgi, nozīmētu pārdošanu par dempinga cenām.
Vai varat paskaidrot, kāpēc Latvijas Banka nepiekrīt Rīgas apgabaltiesas spriedumam Bankas Baltija lietā?
Nē, es nevaru.
Kādas varētu būt sekas gadījumā, ja šis spriedums par 60 miljonu piedziņu no Latvijas Bankas stātos spēkā?
Tikpat labi jūs varētu jautāt: kas notiktu, ja sabruktu šis tilts? Es nezinu. Ja sabruktu, tad mēs arī domātu. Tāpēc pašlaik manā rīcībā nav nekādas papildu informācijas, ko atklāt. Mēs visu jau esam pateikuši un turpināsim aizstāvēt savu taisnību tiesā.