«Jau tagad paziņoju, ka pēc rītdienas spēles atkāpjos no amata. Zaudējumā vienmēr ir vainīgs treneris, un es uzņemos pilnu atbildību par neveiksmi. Ar spēlētājām sarunājām, ka, par spīti visam, rīt centīsimies čempionātu pabeigt ar uzvaru,» sieviešu basketbola valstsvienības galvenais treneris Ainars Zvirgzdiņš tūlīt pēc zaudējuma Eiropas čempionāta mazā pusfināla mačā ar Itālijas komandu (66:68) pielika punktu triju sezonu darbam.
No vislabākās puses Zvirgzdiņa posmu valstsvienības biogrāfijā raksturo 4.vieta Eiropas čempionātā 2007.gadā. Kā realitātei atbilstoša tika pieņemta 9.vieta olimpiskajās spēlēs. Toties starts Eiropas čempionātā Rīgā atstās nepiepildītu cerību un niansēs līdz galam nepadarīta darba piegaršu. Piekto ceļazīmi uz pasaules čempionātu sestdien sadalīs Itālijas un Grieķijas izlases, bet Latvijai palikusi iespēja spēlē par 7.vietu revanšēties Slovākijai par zaudējumu otrā posma turnīrā, kas ievadīja četru liktenīgo neveiksmju sēriju.
Pēc spēles, kuras 18.minūtē rezultāts ir 36:14, bet 38.minūtē - 54:55, likumsakarīgs ir jautājums: kā tas varēja notikt? Daļu atbildes uz to sniedza Itālijas komandas kapteine Marija Frankīni: «Lielajā pārtraukumā mēs ģērbtuvē paskatījāmies cita citai acīs un vienojāmies, ka tā spēlēt vairs nedrīkst...» Patiesi, Itālijas izlase pirmajās 18 minūtēs un spēles turpinājumā bija divas dažādas komandas. Taču tādas pašas atšķirības notika arī Latvijas komandas spēlē. Tikai uz pretējo pusi.
«Pamēģiniet paši iepriekšējā dienā līdz pusvienpadsmitiem spēlēt basketbolu un līdzvērtīgu sniegumu parādīt nākamās dienas vidū…» Ainars Zvirgzdiņš uz jautājumu par iemesliem atbildēja emocionāli. Patiesi, to izdarīt ir grūti, un tāpēc gods un slava meitenēm un treneriem gan par starta ofensīvu, gan veiksmīgi aizvadītajām pamatlaika pēdējām minūtēm, kad ūdens jau smēlās mutē. Taču, ja reiz spēka rezerves bija limitētas (vēl jo vairāk Lienes Jansones potītes traumas dēļ), tad ir vietā jautājums par spēles laika sadali starp pamatsastāvu un tālākajām rezervistēm. Pa minūtei ekstrēmā režīmā nav pietiekami, lai pateiktu: sak, mēs jau ļāvām, bet viņas nevar... Un, ja reiz kāda patiesi tik bezcerīgi «nevilka», tad ir vērts atcerēties, ka līdz pēdējam brīdim kandidātēs bija 14 spēlētājas. Varbūt izvēle nebija pareiza?
Un vēl kāds aspekts. Spriežot pēc spēlētāju un arī kolēģu - citu treneru - atsauksmēm, galvenā trenera Ainara Zvirgzdiņa profesionālās īpašības raksturo kvalitatīvi izplānots un organizēts treniņprocess, kā arī perfekts darbs, sagatavojot spēles plānu un pēcāk analizējot tā izpildi.
Taču, runājot par spēļu vadīšanas stilu, aptaujātie parasti mēdz iekost mēli zobos: sak, par bosu vai nu labu, vai neko...
Šai ziņā pozitīvas cerības tika saistītas ar Kārļa Muižnieka nostāšanos līdzās Zvirgzdiņam. Savulaik pie BK Ventspils stūres šis duets darbojās profesionāli produktīvi, papildinot cits citu. Taču Eiropas čempionāta laikā radās iespaids, ka iepriekšējais lomu sadalījums spēļu laikā bijis veiksmīgāks. Proti, bez galvenā trenera atbildības nastas plecos Zvirgzdiņš bija aukstasinīgāks un konstruktīvāks, operatīvi risinot taktiskos rēbusus, sameklējot pareizos risinājumus un iesakot savas idejas kolēģim.
Var jau būt, ka ārējais iespaids bija mānīgs, taču šā turnīra laikā treneru dueta dalībnieki spēļu laikā darbojās stipri līdzīgā stilā. Turklāt, iespējams, vairāk cīnījās ar savām emocijām, nekā palīdzēja tās savaldīt basketbolistēm.
Kamēr spēlētājām spēka bija daudz un spēle gāja no rokas, to varēja uzskatīt par stila īpatnību. Taču, sakrājoties nogurumam, katra replika tiek uztverta sāpīgāk. Skaidrs, ka profesionālēm ir bieza āda, un, iespējams, treneru skarbā kritika nebija tā, kas atņēma liktenīgo vienu punktu. Taču tā pilnīgi noteikti nepalīdzēja to iegūt. Un kolektīvā apjukuma kvintesence bija nepieprasītais pārtraukums pagarinājumā, kad itālietes bija izrāvušās vadībā. «Man nebija minūtes. Bija? Tad palīgi devuši nepareizu informāciju,» Ainars Zvirgzdiņš aicināja nemeklēt sīkās skabargas. Varētu jau, taču tieši tās sabojāja kopumā profesionāli kvalitatīvi paveiktu darbu.