Berlīnes Valsts opera _Unter den Linden_ un tās mākslinieciskais vadītājs diriģents Daniels Barenboims, ar kuru ciešā kopdarbā tapa jauniestudējums, nolēma neaicināt citu režisoru, lai izveidotu jaunu «pilnvērtīgu» operas inscenējumu, bet parādīt skatītājiem iesākto Šlingenzīfa uzvedumu, kurā saskatāms kaut kas vēl tikai topošs - ideju aizmetņi, konstrukcijas karkass, telpiski objekti - fragmenti, dzeltenā triko tērpts cilvēkbūtņu koris, solisti un daudzas tukšas neaizpildītas zonas. Ļaujot sajust tukšo zonu, ko pēc sevis atstājis Šlingenzīfs.
Šķērsām visiem žanriem
Starptautiskajā laikmetīgās mākslas izstādē Venēcijas biennālē nākamvasar Vācijas paviljons bija uzticēts Kristofam Šlingenzīfam, pret to kaislīgi iestājās vācu gleznotājs Gerhards Rihters, līdzīgi kā savulaik Latvijas satrauktie prāti paužot viedokli, ka nevar taču valsts paviljonu mākslas izstādē uzticēt «performerim», cilvēkam no spēļu mākslu teritorijas, ja «mums ir tik daudz mākslinieku».
Nule kā Vācija nākusi klajā ar paziņojumu atstāt šo paviljonu arī pēc mākslinieka nāves, kā bija iecerēts, Kristofa Šlingenzīfa mākslai, izveidojot tur izstādi par Kristofu Šlingenzīfu. Par vienu no būtiskākajiem mūsdienu māksliniekiem.
Kristofs Šlingenzīfs gāja šķērsām visiem žanriem un mākslu nospraustajām teritorijām, izvēloties katrreiz tos izteiksmes līdzekļus, kas viņam konkrētajā darbā bija nepieciešami, pilnīgi neraizēdamies, ka tos varētu uzskatīt par piederīgiem pavisam atšķirīgu mākslu lauciņiem. Geto noteikumus viņš neatzina un uzskatīja, ka mākslai tur, tāpat kā ziloņkaula tornī, nav jāuzturas, jo tad tā pārstāj darboties. Mākslai ir jākomunicē nevis tai speciāli ierādītos namos, bet ejot iekšā dzīvē, jo tur tā iegūst jēgu.
Šlingenzīfa māksla bija būtiska pašā sarunas satura uzstādījumā. Viņš bija milzīgs retums mūsdienu mākslas vidē, kurš skaļi un nepatīkami atgādināja, ka ir tādas vērtības kā godīgums, taisnīgums, visu cilvēku vienādas tiesības, cilvēkmīlestība, pilnīgi neraizēdamies, ka māksliniekam būt morālistam varētu tikt uzskatīts par pavisam sliktu toni. Pats sevi viņš dēvēja par pēdējo morālistu un tāds arī bija, pārliecināti ticot, ka ir iespējama sabiedrība ar ne tikai sen deklarētu, bet reālajā dzīvē klātesošu vērtību sistēmu. Lai šie vienkāršie atgādinājumi taptu atkal sadzirdēti vispārējās imunitātes laikmetā, Šlingenzīfs ķērās pie visradikālākajiem mākslas līdzekļiem, bet viņa lietotais ekstrēmisms sarunas formā iestājās par vislielāko normalitāti. Par normalitāti, kuras reālajā dzīvē pietrūkst.
«Traucējuma faktors» Šlingenzīfs
Uzstājoties centrālajā Vīnes laukumā ar konteinerā ieslēgtiem nelegāliem imigrantiem, ar megafonu rokās no konteinera jumta skaļi izkliedzot austriešu labējās partijas klusi deklarēto uzstādījumu «Ārzemniekus laukā!» un ļaujot pilsētas iedzīvotājiem uz vietas nobalsot, kurš būs tas laimīgais no patvēruma lūdzējiem, kurš drīkstēs dzīvot apsolītajā zemē Austrijā, un kuri būs tie, kuri tiks deportēti, uzvedot uz teātra skatuves īstus neonacistus klusajā Šveices sabiedrībā, kurā fašisms dzīvo pavisam citādās - «mīlīgās» - formās, nodibinot Vācijā savu partiju ar «sabiedrības dīvainīšiem» - cilvēkiem ar attīstības traucējumiem - un dodoties vēlēšanu cīņā ar saukli Chance 2000, Šlingenzīfs burtiski piespieda cilvēkus uztraukties, izsita viņus ārā no emocionālās apātijas un, kad viņi ar vislielāko kaismi metās oponēt Šlingenzīfam, ļāva viņiem noskaidrot pašiem sevi.
Šlingenzīfu mēdza dēvēt par «traucējuma faktoru», un kā kauls rīklē bija arī viņa darbošanās sabiedriskajā telpā, radot īssavienojumus sistēmā, liekot tai uz brīdi apstāties. Un liekot cilvēkiem uz brīdi aizdomāties, kad Šlingenzīfs viņiem runāja tieši sejā. «Tagad Šlingenzīfa klusēšana kļuvusi skaļi sadzirdama,» raksta vācu prese šodien, «kad, lai kas arī valstī notiktu, mākslas un kultūras cilvēkiem nekas nav skaļi sakāms.»
Šlingenzīfs iestājās par taisnīgāku un jēdzīgāku dzīvi, būdams pārliecināts, ka tas ir iespējams. Ka viss ir iespējams. Ar šo pārliecību viņš dzīvoja un strādāja, aizdedzinot cilvēkus, kas nonāca ar viņu kontaktā.
Viņš bija ne tikai pēdējais morālists. Šlingenzīfs spēja kopīgā mākslas pārdzīvojumā saslēgt veselu pilsētu, atrodot sev sabiedrotos vislielākajos skeptiķos, liekot viņiem doties krāšņos pārgājienos un piedzīvot sevi svētkos. Tā notika Amazones džungļos uzceltajā brazīliešu pilsētā Manausā, kurā Šlingenzīfa inscenētā Riharda Vāgnera opera Klīstošais holandietis ieņēma visu telpu un cilvēkus - no pilsētas ostas līdz fantastiski skaistajam operteātrim Teatro Amazonas, kas celts XIX gadsimta beigās kaučuka ieguves ziedu laikos un iemūžināts arī Vernera Hercoga filmā Fitzcarraldo - ar 36 000 krāsainām keramikas plāksnītēm no ārpuses klātā ēka iekšpusē atklājas kā arfa. Hercoga stāsts par apsēstu cilvēku, kas peruāņu džungļos uzbūvēja operas teātri, kailām rokām pārvelkot pāri kalniem kuģi, ir stāsts arī par Kristofu Šlingenzīfu.
Metafora cilvēka ilgām
Arī Šlingenzīfs bija Fickaraldo, cilvēks, kurš spējīgs kailām rokām pārvilkt pāri kalnam kuģi. Jaunās tūkstošgades sākumā uzmodinot miegā un pasakās iegrimušo Vāgnera Baireitu ar Parsifāla inscenējumu, kurā savienojās pasaules reliģijas un rituāli, pirms tam dodoties uz Nepālu, lai saprastu, kas notika mirstošajā Vāgnerā, kad viņš rakstīja savu pēdējo atvadu operu, pēc tam - braucot atvērtā auto pa Āfrikas tuksnesi un atskaņojot Vāgneru, Šlingenzīfs visbeidzot kopā ar arhitektu Franci Kerē aizsāka celt savu operas teātri Āfrikā. Kā atbildi Riharda Vāgnera Zaļajam pakalnam Baireitā Šlingenzīfs sāka būvēt savu Sarkano pakalnu Burkinafaso.
Pamatakmens operas ciematiņam Remdoogo svinīgi likts šī gada 8. februārī - Šlingenzīfam, kurš nule kā bija iznācis no slimnīcas, turot 45 minūtes garu runu zem svelmainajām Āfrikas debesīm un atvainojoties klātesošajiem par tās garumu, bet īsāk visu, kas viņam sakāms, neesot iespējams pateikt. Remdoogo, kurā darbosies skola, slimnīca un operas nams ar 600 skatītāju vietām, ir Šlingenzīfa turpinājums Riharda Vāgnera pārliecībai, ka mākslai ir iespējams mainīt cilvēku. Opera Šlingenzīfam bija metafora cilvēka ilgām.
Svinīgajā februāra ceremonijā Šlingenzīfs ielika kapsulā savu filmu, kuru viņš bija uzņēmis desmit gadu vecumā, aizzīmogoja un ieraka to zemē. Kā operas pamatakmeni. Kā sapni, kas jāierok zemē, lai tas izaugtu dzīvē.