Kreditēšana nebija pazudusi. Bija pārtraukums brīdī, kad politiķi pieņēma dīvainus lēmumus par maksātnespēju. Te es domāju nolikto atslēgu principa versiju, kas pilnībā pārlika risku uz klientu, pasakot, ka banka pat nevar uzņemties risku.
Ja raugās uz mājsaimniecību kreditēšanu kopumā, mājsaimniecības ņem kredītus, jautājums ir, pie kā ņem kredītus un par cik dārgu cenu. Būtiskā atšķirība, salīdzinot ar pirmskrīzes periodu, ir, ja pirms krīzes bankas gan uzņēmumus, gan privātpersonas kreditēja ārpus riska robežām, tad patlaban banku klienti kļuvuši ne tikai piesardzīgāki, bet arī gudrāki. Liela daļa klientu naudu krāj - kaut nelielos apjomos, bet krāj, un interesējas par banku pakalpojumiem, kas var veicināt ieguldījumu atdevi. Banku klienti arī daudz prātīgāk analizē vēlmi aizņemties gan īstermiņā, gan ilgtermiņā, teiksim, mājokļa iegādei. Ekonomiskā krīze devusi būtisku ieguldījumu mūsu mājsaimniecību pašpārliecinātībā, jo Latvijas iedzīvotāji kļuvuši daudz zinošāki par to, ko nozīmē naudas lietu sakārtotība un finansiālā drošība.
Iedzīvotāji, jūsuprāt, mazāk ietekmējas no dažādām reklāmām un mudinājumiem ņemt kredītus?
Tas nav viennozīmīgi. Es runāju galvenokārt par iedzīvotājiem, kas ir banku klienti, mazāk - par iedzīvotājiem, kas izmanto ārpusbanku produktus. Jārēķinās, ka iedzīvotāji Latvijā joprojām ir ar atšķirīgu pieeju savām finansēm.
Tātad banku klientu finanšu pratība ir augusi?
Noteikti. Šāds apgalvojums ir vietā.
Kādu ietekmi uz banku darbību atstājusi valsts galvojumu programma ģimenēm mājokļa iegādei?
Noteikti pozitīvu. Ja raugāmies uz apjomu, tad vairāki simti kredītu, kuri ir pārapdrošināti ar valsts galvojumu, tādā veidā ļaujot šīm mājsaimniecībām veikt mazāku pirmo iemaksu, nav liels daudzums pret kopējo kredītapjomu, bet tas ir ļoti nozīmīgs stimuls, kurš devis labu signālu. Būtiski ir tas, ka valsts atrada resursus mājokļa atbalsta programmai un arī saglabāja tādu normatīvo regulējumu, kas ļauj gan klientam, gan bankai uzņemties samērīgu risku, to nepārliekot tikai uz klienta pleciem.
Vairāku banku dati liecina, ka no uzņēmējdarbības jomām intensīvi tiek kreditēta tieši lauksaimniecība. Tas pierāda, kā lauksaimniecības nozares uzņēmumi iekarojuši banku uzticību vairāk nekā citu nozaru uzņēmumi?
Ja pirms krīzes bankas kreditēja daudzus, nesaprotamus nekustamo īpašumu projektus, kas bija neproduktīvi, tad patlaban bankas mēģina kreditēt produktīvākas nozares. Protams, nekustamais īpašums aizvien būs vērā ņemams segments kreditēšanā, bet proporcija kļūst sabalansētāka. Bankām, meklējot, ko kreditēt, kļuvis skaidrs, kurās nišās redzama prasme nodrošināt eksportu un stabilas naudas plūsmas, jo šīs nišas saistītas ar lielu Eiropas Savienības (ES) atbalstu. Mums Latvijā lauksaimniecība ir ļoti subsidēta nozare. Piemēram, citās nozarēs gadās tā, ka sankciju ietekmē eksports pārtrūkst. Lauksaimniecība no šāda viedokļa ir pietiekami stabila. Turklāt pēdējos desmit gados mūsu zemnieki daudz mācījušies par to, kā saimniekot aizvien efektīvāk.
Tātad ES naudas pieejamība ietekmē komercbanku īstenoto juridisko personu kreditēšanu dažādās nozarēs?
Bankas kreditē pieprasījumu, nevis izdomā, ko kreditēt, un tad iziet ārā laukā un kliedz: «Klients numur pieci, kategorija tāda un tāda, es tevi kreditēšu, piesakies.» Tā tas nenotiek. Klienti primāri ir tie uzņēmumi, kuriem ir attīstības potenciāls. No šāda viedokļa sliktā ziņa Latvijas tautsaimniecībai ir tā, ka daudzas jomas ir ļoti atkarīgas no ES naudas adatas. Daudzos uzņēmumos attīstības plāni, kā arī vēlme ieguldīt naudu modernās iekārtās, ražošanā un darbinieku zināšanās parādās tikai tad, kad investīcijas var līdzfinansēt no ES. Mūsu valsts ekonomikas lielā atkarība no ES naudas jau radījusi satraukumu, to mudina ņemt vērā arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Aigars Rostovskis. Pēc 2020. gada nauda, kas būs pieejama ES dalībvalstu iedzīvotāju dzīves līmeņa izlīdzināšanai, būs neliela, un pastāv jautājums, vai nauda vispār būs pieejama, tāpēc paļauties lielā mērā vienīgi uz ES naudu tiešām nedrīkstētu. Mēs Latvijā jau kopš 2004. gada - un ja pieskaita klāt ES pirmsiestāšanās finansējumu, ko saņēmām, tad pat kopš 2000. gada - esam piebaroti no ES budžeta. Ir pēdējais laiks sākt domāt, kā Latvijā nodrošināt ilgtspējīgu attīstību bez ES dāvinātās naudas.
Tas gan attiecas ne tikai uz privāto sektoru, bet arī uz pašvaldībām, kas arī pieradušas pie ES finansiālā atbalsta.
Jā, tā ir, uz pašvaldībām tas attiecas ļoti tieši.
Ko darīt?
Lai mēs pietuvotos ES līmenim, izaugsmes tempam Latvijā vajadzētu kļūt straujākam. Tad mēs 2020. gadā būtu daudz līdzvērtīgākā situācijā citām ES dalībvalstīm nekā patlaban. Tad cilvēki nebrauktu prom no Latvijas un aizbraukušie atgrieztos. Tas ir mērķis, uz ko Latvijai jātiecas, bet tam vajadzīga atbilstoša nodokļu politika. Patlaban bažas rada valdības lēmumi, jo iniciatīvas, kurās tiek runāts par darbaspēka nodokļu pieaugumu, nevis par patēriņa nodokļu pieaugumu, mulsina. Paaugstinot darbaspēka nodokļus, tautsaimniecības izrāvienu nevar sasniegt.
Mēs mēģinām pateikt valdībai, ja valdība turpinās darbaspēka nodokļu samazināšanu un skaidru virzību uz neproduktīvā kapitāla aplikšanu ar lielākiem nodokļiem, es domāju, tā kapitāla, kas nevis tiek ielikts uzņēmumos, bet mašīnās, mājās un laivās, tad tas būs nepārprotams signāls, ka Latvijā var turpināt investēt un ka te var radīt jaunas darba vietas.
Valdība gan nav vienota - piemēram, finanšu ministrs Jānis Reirs un ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola pauduši atšķirīgus viedokļus jautājumos, kas attiecas uz nodokļiem.
Tā ir taisnība. Līdzšinējā nodokļu iekasēšanas un izdevumu veidošanas politika Latvijai deva ekonomikas izaugsmi pēc strauja krituma. Jautājums ir, kāpēc patlaban, pastāvot izaugsmei, principus mainīt, kas ir tās vērtības, ko mēs izvēlamies atbalstīt? Nodokļu politikai jābūt atbalstošai mazo ienākumu mājsaimniecībām un reizē jāveicina kapitāla ieguldīšana Latvijas uzņēmējdarbībā. Ar nodokļu izmaiņām nedrīkst sadārdzināt darbaspēku, jo tas būtu netālredzīgi.
Ekonomikas ministre nesen Dienai sacīja, ka fakts - daudziem iedzīvotājiem saistībā ar nenokārtotām finansiālajām saistībām ir bloķēti banku konti - netieši mudina cilvēkus gūt neoficiālus ienākumus, kas vispār neienāk banku kontos. Piekrītat, ka šāda problēma pastāv?
Ja runājam par privātpersonām, kurām ir nelielas parādsaistības - līdz desmit tūkstošiem eiro - un kuras nemaksā savus parādus, tad viss atkarīgs no cilvēka izpratnes un dzīves modeļa. Ja cilvēks redz, ka viņam Latvijā ir iespēja funkcionēt ārpus legālās tautsaimniecības un saistības nepildīt, tad viņš var izvēlēties šādu dzīves ceļu. Tiesa gan, Latvijā regulējums, saskaņā ar kuru šādi parādnieki, kam ir samērā nelieli parādi, varētu savas saistības ātri un vienkārši nokārtot, nepastāv, respektīvi, nav tāda regulējuma, lai parādnieks raiti varētu vienoties ar kreditoriem, sešu līdz divpadsmit mēnešu laikā problēmu atrisināt un atkal atgriezties legālajā ekonomiskajā apritē.
Jūsuprāt, pašreizējais fiziskās personas maksātnespējas regulējums ir pārāk komplicēts?
Jā, pastāvošais regulējums daudzus jautājumus nerisina, turklāt maznodrošinātajiem nesniedz pietiekami lielu atbalstu valsts nodrošinātu juridisko konsultāciju veidā. Lielbritānijā, piemēram, fiziskās personas maksātnespējas process var būt īss. Turklāt ir valsts apmaksāti juridiskie konsultanti, kuri palīdz cilvēkam, kurš nokļuvis maksātnespējas situācijā, saprast, kas ir viņa kreditori - teiksim, banka, vietējais Ieņēmumu dienests, kāds kaimiņš, kāds nebanku kredītdevējs - un kā risināt attiecības ar šiem kreditoriem situācijā, ja cilvēks dažu gadu laikā iekļuvis parādos, kuru kopējais apjoms ir, teiksim, septiņi deviņi tūkstoši eiro. Cilvēks pasaka: «Cik varēšu, tik daudz naudas parādu nomaksai atdošu, un pēc gada pusotra sākšu dzīvot atbildīgāk, domāt, kādas saistības uzņemos, un savu dzīves līmeni pielāgošu savai spējai pelnīt.» Daļu parādu var arī norakstīt. Šāds privātpersonu maksātnespējas process reāli strādā. Gribu uzsvērt, ļoti būtisks aspekts ir tas, ka maksātnespējas grūtībās iekļuvušajiem cilvēkiem pieejams valsts atbalsts juridiskās palīdzības veidā.
Iepriekš teicāt, bankas rīkojas atbilstoši klientu vēlmēm. Pēdējā laikā bankas samazina filiāļu skaitu, it īpaši reģionos. Par šo tendenci kritiskus vārdus bilduši gan uzņēmēji, gan pašvaldības pārstāvji. Varbūt filiāļu slēgšanu bankas īsteno pārāk strauji?
Tad, kad banku pārstāvji ar klientiem runā, klienti nevar nosaukt faktiski nevienu banku pakalpojumu, ko nevarētu īstenot arī bez filiāles, bet ir viedoklis: «Man vienkārši nepatīk, ka filiāle tiek slēgta.»
Pieņemsim, cilvēks vēlas saņemt kredītu.
Cik bieži savā mūžā cilvēks vispār ņem kredītu? Varbūt vienu reizi, varbūt dažas reizes. Filiāles slēdz tāpēc, ka uz šīm filiālēm klienti vairs neiet, klientiem filiālē vairs neko nevajag. Bankas investē tajos pakalpojumos, kuri klientam nepieciešami tieši patlaban, nevis bija vajadzīgi pirms desmit gadiem.
Ļoti svarīgi ir arī tas, ka, aizejot uz filiāli, klients grib, lai viņam pretī būtu bankas darbinieks, kas izprot tematu un prot konsultēt. Šādam konsultantam jāmaksā laba alga un jābūt nodarbinātam visu dienu. Vairs nedrīkst būt tā, ka pie bankas filiāles lodziņa sēž darbinieks, kas klientam nespēj dod kvalitatīvu padomu, bet prot tikai pasniegt reklāmas brošūru.
Globālā mērogā būtiski ir tas, ka Latvijā veidojas teritorijas, par kurām būtisks jautājums ir, cik lielā mērā valsts šajās teritorijās nodrošinās savus pakalpojumus, jo iedzīvotāju daudzums šajās teritorijās dramatiski sarūk, cilvēki no laukiem pārceļas uz mazākām un lielākām pilsētām. Tā ka uz tendencēm, kas saistītas ar dažādu pakalpojumu pieejamību reģionos, jāskatās plašāk, apzinoties, ka arī valsts pakalpojumu apjoms mazapdzīvotajās teritorijās var tikt samazināts.