Pirmais no jau desmit notikušajiem Positivus savukārt var lepoties ar mūžībā aizgājušā Sex Pistols menedžera un mūziķa Malkolma Maklarena priekšnesumu, kas patiesībā bija nevis koncerts, bet muzikāli un vizuāli baudāma lekcija. Stāsts par to, kā «tas viss» notika un attīstījās. Jo pankroks izmainīja, daudzuprāt, sabojāja mūziku, uzceļot uz pjedestāla cilvēkus, kuri pauž to, kas viņiem riebjas, nevis neauglīgi spriedelē par to, cik šī pasaule ir skaista un piepildīta, ko, mēģinot samelot, ka hipiju laiks vēl nav pagājis, 70. gadu beigās vēl pauda viens otrs ar ģitāru rokās piedzimušais.
Pankroka vectētiņš
Pagājušās nedēļas nogalē Salacgrīvā notikušā desmitā festivāla Positivus galvenais un noslēdzošais mākslinieks bija Igijs Pops, pankroka tēvs, nu jau vectētiņš, kurš koncertos ir nemainīgs jau vismaz divdesmit gadu un tajā pašā laikā nebeidz pārsteigt ar saviem ierakstiem - sākot ar albuma Avenue B (1999) Igijam neierasti dvēseliskajām dziesmām, pēc tam ar franču klasiķu Džo Dasēna, Serža Gensbūra un Edītes Piafas vēl izjustākajām kaverversijām albumā Aprￃﾨs (2012) un beigu beigās ar Queens of the Stone Age un Eagles Of Death Metal ultratalantīgā līdera Džoša Hommes līdzdalību pēdējā albumā Post Pop Depression (2016).
Igijam veicas - ja 70. gados viņu no narkotiku un pagrimuma purva vilka ārā šī gada sākumā cīņu ar vēzi zaudējušais Deivids Bovijs, tagad, kad narkotikas vairs nav dienas kārtības pirmajās rindās, jo virsroku ir ņēmis rokerim nu jau iespaidīgais gadu skaits un visādu drazu filtrējošo aknu dabīgais nolietojums, viņa partneris ir Džošs Homme.
Nākamais vēlamais solis, nezaudējot jau nosprausto virzienu - albums ar dziesmām, ko speciāli Igijam sarakstījis viens no vienīgajiem mūsdienu ģēnijiem - Džeks Vaits. Protams, Igija koncertā Salacgrīvā Džoša Hommesa līdzās nav un skan klasiskie hiti gan no grupas The Stooges, gan Bovija spalvaskāta turēšanas perioda, kurā tapuši Passenger un Lust for Life - abi gabali, kas skanēja kulta filmā Trainspotting, kam pieder atbildība arī par daudzu citu skaņdarbu popularitāti, jo narkotikas, kas ir filmas galvenā tēma, smejies vai raudi, joprojām ir populāras, kaut pārtikas veikalos nav nopērkamas.
Igija Popa vārds, protams, ir visskaļākais jubilejas Positivus sarakstā, bet pats koncerts ir liels piedzīvojums tikai tiem, kas to redz pirmo reizi, - pārējie var tikai pārliecināties, ka Igijs piekopj savu pankroka vectēva tēlu jau vismaz divdesmit gadu garumā nemainīgu - krekls nost, septiņdesmitgadīgās, bet acīm joprojām gana baudāmās miesas visu apskatei un pirmajās rindās stāvošajiem pat aptaustei - ko gan var vairāk vēlēties?
Pirms katra Positivus nākas sastapt arī festivālu atmosfēru nemīlošus cilvēkus, kuri apgalvo, ka ir kāds mākslinieks, kura dēļ viņi turp gatavi doties. Ja citugad tas ir bijis Roberts Plānts un grupa James, šogad tas bija Igijs, lielai daļai arī Minor Victories un Grimes, nedaudz mazākai - Ričards Houlijs un Mercury Rev, kuru lielākais trumpis ir tieši nevēlēšanās izpatikt visiem, bet tikai sev un, protams, tiem viņu faniem, kuri šos koncertus noklausījās no sākuma līdz beigām, iespējams, pat sajūtot, kā dvēsele pamet fizisko ķermeni, kas ir bīstami visos citos gadījumos, bet mūzikas baudīšanas laikā pats labākais, kas var notikt.
Superzvaigžņu liktenis
Viens no visvairāk gaidītajiem Positivus koncertiem, kurā uzstājās jaunā popmūzikas zvaigzne kanādiete Klēra Elīza Bučere jeb Grimes, bija eksplozīvs piedzīvojums visiem tiem, kuri to redzēja pirmoreiz, bet, ja pirms divām nedēļām tieši tas pats ir redzēts festivālā Opener Polijā, ir skaidrs, ka neapšaubāmi talantīgās mākslinieces šovs ir iestudēts, ieskaitot viņas mulsuma mirkļus un uzrunas starp dziesmām. Veselas grāmatas apraksta vērti ir Klēras legingi ar skaļruņu attēlu apdruku - tajos ietērptās kājas vibrē un uzrunā jebkura dzimuma un vecuma pārstāvjus. Grimes dara visu, lai viņu dievinātu, un tas vien jau sāk izklausīties aizdomīgi un komerciāli, bet tāds nu ir tas superzvaigžņu liktenis.
Iespējams, daudz labāk ir būt latviešu mūziķim, kurš uzstājas Positivus. Viņš vismaz to atcerēsies uz visiem laikiem un nejauks ar Rostoku, Lodzu vai Tamperi, kam nav sakara ar pamperiem, bet tas viss, protams, ir tikai laika jautājums. Jāsāk gaidīt nākamo Positivus, kas būs pirmais festivāls, kura kārtas skaitlī rindosies divi vienādi cipari. Novēlam rīkotāju komandai izturību līdz pat divdesmit otrajam, trīsdesmit trešajam un četrdesmit ceturtajam.