Cik zinu, aizvainoti vai saniknoti jūtas apmēram divi draudzes cilvēki. Tas notika pēc mana 18. novembra sprediķa, kur runāju par Latviju kā Dieva dāvanu un mūsu atbildību pret to. Par pamatu ņēmu apustuļa Pāvila vārdus, ka Dievs tautām devis laikus un robežas, kurās dzīvot un meklēt Viņu.
Tas ir gadījumam piemērots teksts atšķirībā no acīmredzot maldīgi atreferētā, ka esat Latviju saucis par Apsolīto zemi.
Mana doma bija un ir tāda, ka mēs, dziedot himnu, lūdzam Dievu svētīt Latviju. Un tas jau nenotiek kaut kā mistiski, bet ļoti konkrēti un praktiski, dodot mums spējas, dāvanas un laiku, lai mēs uzlabotu savu vidi un attiecības.
Vīrs var sievai teikt, ka viņu mīl un ka viņa ir tam svarīga, bet, ja viņai neveltītu laiku, uzmanību un visu citu labo, ko Dievs devis, tad tā būtu ļoti savāda mīlestība. Līdzīgi ir ar Dievu, jo Viņš ir «ļoti šo pasauli mīlējis», bet, ja tas paliktu tikai jūtu līmenī, tad mēs būtu pagalam. Tomēr Dieva mīlestība rīkojas, tā ir praktiska, kā tālāk teikts, ka Viņš mums devis savu vienpiedzimušo Dēlu. Tāpēc kristietis, kurš mīl savu valsti, noteikti domās, kā viņam praktiski rīkoties.
Kas tur ko apvainoties?
Cilvēkiem šeit mēdz būt ne vienmēr pozitīvi viedokļi par Latviju, un viņi acīmredzot jutās noglaudīti pret spalvu. Savukārt tie, kas nebija līdz šim aizdomājušies par savu attieksmi, pēc tam nāca un pateicās, ka šis sprediķis viņiem mainījis attieksmi un redzējumu. Tādu ir vairāki, bet interneta vidē un citur izskan tieši dažu aizvainoto draudzes locekļu niknums.
Vai šim kašķim ir kāda loma, ka janvārī braucat atpakaļ uz Latviju?
Nē. Man beidzas nosūtījuma laiks, un mājās braukšanas datumu zināju jau apmēram pirms gada.
Ko nozīmē ideja par rehabilitāciju tiem, kas atgriežas Latvijā?
Tā nav domāta kā rehabilitācija, un man nav zināms, kā šis vārds manā sakarā apritē ir ieviesies. Tas fiziski nebūtu kaut kāds centrs, bet gan dažādu speciālistu un citu ieinteresēto sadarbības platforma. Juristi, žurnālisti, mācītāji, ģimenes konsultanti - jebkurš brīvprātīgais, kam rūp šie aizbraukušie cilvēki, kas grib turēt atgriešanās durvis atvērtas un no savas puses ir gatavi darīt savu iespēju robežās, lai tam palīdzētu.
Vai cilvēciskā situācija Latvijā un citur ir atšķirīga?
Šeit daudzos aktivizējas nacionālais faktors, piederības sajūta un vajadzība, lielāks sentiments pret himnu un citiem simboliem. Bet ir cilvēki, kam pret Latviju ir aizvainojums, jo ne jau no laba prāta viņi šurp braukuši. Netrūkst tādu, kas strādā, lai nomaksātu Latvijā ņemtos kredītus, un viņiem, protams, ir dusmas uz bankām un to regulēšanu. Šeit specifiska varētu būt tieši šāda nelaimīgu, «iekritušu» cilvēku koncentrācija. Viņi nevar dzīvot plānotajās mājās un braukt ar līzingā ņemtajām mašīnām, jo tām jāpaliek Latvijā.
Tas izraisa citas reālijas. Peļņā atbraukušie, kas domāja tā atbalstīt ģimeni, mēdz to zaudēt, jo sākas laulības pārkāpšana. Tāpēc labāk ir tiem, kas šeit ir ar visu ģimeni.
Jūsu pienesums atgriežoties būs atbalsta struktūras veidošana. Bet par cik lielu daļu uz Īriju izceļojušo var domāt, ka viņi atgriezīsies ar kaut ko arī vispārības labumam?
Noskaņa apmēram piektajai daļai ir uz palikšanu. Daži pat bērniem nemāca latviešu valodu, lai netraucētu viņu iesakņošanos. Tikpat daudzi «sēž uz koferiem» un skaita dienas līdz lidmašīnai uz Latviju: viņiem ir bijis mērķis, programma, un pēc tās viņi atgriežas. Lielais starpposms ir šaubīgie, kas dzīvo no dienas uz dienu un seko līdzi situācijai. Ja tā uzlabotos, viņi atgrieztos. Bet ir atšķirība - vai tu gaidi uzlabošanos, vai pats līdzdarbojies, lai tā notiktu.
Cik liela ir līdzdarbošanās iespēja? Vai dibinās sabiedriskās organizācijas ar domu apzināt un lobēt savas intereses, ietekmēt Latviju uz labu?
Ir sporta komandas, koris un tādas aktivitātes, kas domātas, lai cilvēki, nostrādātās stundas skaitot, pilnīgi nesajuktu prātā. Bet tas nav liels pienesums Latvijai. Pašorganizēšanās mēģinājums par vienotu viedokli un spēku šeit bija Integrācijas lietu sekretariāta laikā, bet tas pačibēja līdz ar sekretariātu. Tas atkritis atpakaļ individuālu komentāru līmenī. Anglijā, kur latviešu ir vairāk, ir Latviešu nacionālā padome, bet arī tā ir formāla.
Vai bez ministrijas neiet cauri?
Ietu, bet jautājums ir par vienotāju, un tam jābūt maksimāli ārpus kādām paša interesēm. Šā iemesla dēļ šeit šķeļas biedrības un kolektīvi. Mācītājs varētu būt visneitrālākā persona, un šāds arī sociāli vienojošs mēģinājums no manas puses ir bijis. Bet ja nu ne, tad ne. Domu gan neesmu atmetis, jo tā ir realizējama. Gribu to pacelt sabiedriskā līmenī Latvijā, lai vienotu dažādus Latvijas speciālistus ar aizbraukušajiem - lai mūsu tauta atkal būtu kopā.
Ar trimdas organizācijām sastrādāties neizdodas?
Viņi uz mums diemžēl skatās kā uz padomju laika produktiem un ekonomiskajiem bēgļiem. Arī Anglijā latviešu draudzes ir jau gadu desmitiem, bet viņi nespēj atrast vienotu valodu ar pašreizējiem iebraucējiem. Tas tiek risināts, aicinot mācītājus no Latvijas. Ne jau Anglijā vien - arī Vācijā. Tā vien izskatās, ka tautas vienošanas iniciatīvai jānāk no Latvijas. Pagaidām šī ideja «nav aizgājusi». Arī mans paplašinātais nodoms - kristīga patriotisma veicināšana - izdevies visai nosacīti. Varbūt tādēļ arī neesmu šeit kļuvis sevišķi populārs.
Jo?
Jo neglaudīju gluži «pa spalvai». Neakceptēju, ka tas nu gan ir baigi labi, ka visi esam prom no tās «mēslu bedres». Manā klātbūtnē Latviju tā saukt nedrīkstēja, es to vienmēr aizrādīju. Vai arī portāla Baltic-Ireland devīze «Pašiem sava republika!». Vai tā ir kāda subkultūra, sub-Latvija kaut kur citur? Tie ir faktori, ar ko nevar nerēķināties. Bet, ja man prasītu, vai es brauktu vēlreiz, - jā, es brauktu. Un varbūt runātu vēl skaidrāku valodu - lai nepārprot.