Tajā brīdī, kad es šos Vienotības paziņojumus sadzirdēju skanam «no televizora», es uzreiz «pieslēdzos» un jau pagājušajā ceturtdienā iesniedzu priekšlikumu par labāku, godīgāku pensiju indeksāciju, ko savulaik noraidīja ar Reira (iepriekš finanšu, šobrīd labklājības ministrs, Vienotība - M. Z.) rokām. Respektīvi, to projektu izstrādāja Labklājības ministrija un bremzēja Finanšu ministrija. Lai gan projekts bija korekts, ar labiem cipariem, nu, finansiālo segumu. Pēc tam, kad es aktualizēju šo jautājumu, zinu, ka visās frakcijās par to runāja. Un rezultātā valdības deklarācijā parādījās apņemšanās uzlabot indeksācijas modeli. Un Barča (Sociālo un darba lietu komisijas vadītāja, ZZS - M. Z.) ielika projektu komisijas dienas kārtībā uz otrdienu, 17. februāri. Un tas ir labi.
Tātad vieglā ironija manā jautājumā ir nevietā?
Es jums pateikšu vēl vairāk. Kad Vienotība paziņoja, ka turpmāk pensionāri būs viņiem prioritāte, es sāku konsultācijas ar viņiem par vēl vienu ļoti būtisku jautājumu - atraitņu pensijām. Paskaidrošu jautājuma būtību. Ir mums divi laulāti pensionāri, viens nomirst. Mēs ļoti labi saprotam, ka palicējs nonāk ļoti sarežģītā situācijā, jo viņam tāpat ir jāmaksā par dzīvokli, komunālajiem pakalpojumiem. Lai gan pensija nu ir viena. Lai jūs nedomātu, ka es te... redziet, statistika - ja ņemam iedzīvotājus vecumā virs 65 gadiem, tad jau tā būtiski ir palielinājies to skaits, kuri ir pakļauti nabadzības riskam - no 27,6% 2013. gadā uz 34,6% 2014. gadā. Savukārt, ja pensionārs dzīvo viens, tad nabadzības riska īpatsvars un pieaugums ir vēl dramatiskāks - no 51,3% 2013. gadā līdz 67,4% 2014. gadā. Un tagad padomāsim: valsts taču nerēķina, neplāno, kad tad tas cilvēks nomirs, nē, valsts plāno šo pensiju maksāt, tad kur ir problēma kaut daļu no mirušā pensijas turpināt maksāt viņa vai viņas laulātajam draugam? Skatieties, Vācijā, Beļģijā tie ir 80% no mirušā pensijas. Labi, mēs varam runāt par mazāku apjomu. Varbūt mēs varam runāt par 50% gada garumā. Var būt citi varianti. Es piedāvāju cilvēkiem no Vienotības šo jautājumu tuvākajā laikā pārrunāt, un viņi teica «jā». Jo, atkārtošu, tā situācija ir dramatiska. Arī, ja paanalizējam citā griezumā, - sievietēm pensionārēm nabadzības risks ir 61%, un mēs labi saprotam objektīvos iemeslus - padomju varas gados un arī neatkarības pirmajos gados kompensācija par to, ka sieviete nestrādā un audzina bērnus, bija ļoti zema, attiecīgi viņas neizbēgami saņem mazāk.
Īsi sakot, jūs nebaida iespēja, ka Vienotības jaunā retorika ir primāri instruments pēc lomu maiņas, piedošanu, «pačakarēt» tagad ZZS?
Es saprotu, ka šāds zemteksts var būt, bet es nevaru neizmantot iespēju. Es par politiku esmu ļoti cinisks, bet es jums teikšu tā, ka... Kad premjeram Kalvītim bija ļoti grūti, viņš atnāca ar savu padomnieci Ilzi Stobovu, un mēs dažus jautājumus atrisinājām. Tajā skaitā arī par neapliekamo minimumu. Bet laiks iet. 235 eiro Kalvīša laikā - tas vēl kaut kas bija, bet šodien? Ja mums apmēram divas trešdaļas pensiju ir apmēram 300 eiro, tad tas nozīmē, ka divas trešdaļas pensionāru vēl no daļas savas pensijas maksā iedzīvotāju ienākuma nodokli! Tā ir cilvēku mocīšana. Un man Budžeta komisija, Finanšu ministrija apsolīja, ka arī šis jautājums būs dienas kārtībā. Ja mēs atrisinām kopā ar Kučinska valdību kaut šīs divas lietas - palielināsim neapliekamo minimumu un atrisināsim jautājumu par atraitņu pensijām - es jau būšu gandarīts.
Un es jums pateikšu arī tā... ZZS ļoti daudz runā, ka viņi ir par sociālajiem jautājumiem, ka viņi reāli aizstāv pensionārus, tad patiesībā nedz Pensionāru federācijas vadītāja Siliņa klātbūtne Saeimā, nedz tas, ka Augulis bija labklājības ministrs, man nav palīdzējis atrisināt kādu no šiem jautājumiem. Es ātrāk kaut ko sarunāju ar Šadurski (iepriekš vadīja Saeimas Budžeta komisiju - M. Z.) nekā ar Auguli. Cik es esmu dzirdējis no Solvitas (Āboltiņa - M. Z.) un viņas cilvēkiem, Vienotībai patiešām ir politiski svarīgi tagad darboties ar tiem sociālajiem jautājumiem, un es labprāt viņiem palīdzēšu. Jo kaut ko atkal un atkal runāt no Saeimas tribīnes, pats saprotat...
Labi, labi, tomēr vienalga tagad iespējama būs situācija, ka Aija Barča, kura jums arvien bijusi sabiedrotā, nu būs spiesta rēķināties, ka «galu savilkšana» budžetā ir viņas pašas partijas rūpe. Ka viņai zvanīs no Finanšu ministrijas un teiks: tā nevar!
Ko nozīmē «zvanīs no Finanšu ministrijas»?! Paskatieties skaitļus par speciālo budžetu - šogad, salīdzinot ar pagājušo gadu, tajā ir klāt apmēram 70 miljoni! Nauda ir. Un tas, kas man gan nepatīk, ir, ka proficīts speciālajā budžetā ir, bet nauda jaunām politiskajām iniciatīvām tieši sociālajā jomā gan neatrodas. Tas ir apmēram tā: ģimene krāj naudu jaunam mersedesam, tētis stāsta, cik labs auto tas ir, ekoloģiski draudzīgāks utt. labs, bet ome mums blakus istabā turpina «sēdēt uz ūdens un maizes»! Tas nav iespējams! Es nesaku, ka viss pārpalikums ir jānotērē, bet padalīties gan vajag. Un, ja Reirs saka, ka 100 miljoni no speciālā budžeta «ies» veselībai, es piekrītu tikai ar tādu nosacījumu, ka tā nauda «iet» tieši pensionāru veselības aprūpei. Ja mēs to naudu «iemetīsim» veselības aprūpē «vispār»...
Tieši gribēju jautāt par jūsu vērtējumu iecerei daļu no sociālajām iemaksām novirzīt veselības aprūpes budžetam.
Labi, bet tikai tad, ja tas «ies» pensionāru atbalstam, jo tad mēs «noņemam» pensionāru tēriņos to, ko viņi no savas kabatas maksā par veselības aprūpi. Nav noslēpums, ka tieši pirmspensijas un pensijas vecuma cilvēki mediķu pakalpojumus spiesti meklēt visbiežāk...
Jūs riskējat ar iesniegumiem Satversmes tiesā, ka tā būtu diskriminācija pret citām iedzīvotāju grupām.
Nē! Mēs to varam noformulēt tā, ka papildu nauda ir konkrētām diagnozēm, slimībām, kas proporcionāli vairāk skar vecus cilvēkus. Piemēram, acu kaites. Jā, man teiks, ka tas nav taisnīgi pret jauniem cilvēkiem. Bet jauni cilvēki vēl kaut ko var nopelnīt, veci cilvēki nevar.
Es jums piekrītu, bet kā jūs to juridiski iedomājaties? Tātad mums no sociālajām iemaksām daļa tiks novirzīta veselības budžetam obligātās apdrošināšanas formā. Attiecīgi visi sociālo iemaksu veicēji būs tiesīgi saņemt kādu atdevi no šīs papildu naudas veselības budžetā.
Bet mums ir arī tāds vārds kā «solidaritāte»! Tā nauda, ko es un jūs samaksājat nodokļos, nonāk nevis manā vai jūsu «krājkasītē», tā nonāk apgrozībā, par jums maksās jūsu meita utt. Valstij ir tiesības naudu iezīmēt atbilstoši solidaritātes mērķim.
Žurnālisti prasīja jaunajam labklājības ministram: ja sociālo iemaksu likme nepalielinās, bet daļa aizies veselībai, vai nebūs iztrūkuma speciālā budžeta tradicionālajām vajadzībām, Reirs mierināja, ka naudas pietiks. Lai gan citkārt dzirdēts, ka papildu tēriņus no speciālā budžeta nevaram atļauties.
Es jums pateikšu, kur tā blēdība notika... Viņi daudz vairāk naudu tērē valsts budžetā, bet pensionāriem no speciālā budžeta netērē, un tad konsolidētais budžets izskatās ļoti labi. Un, kad atbrauc mūsu draugi no Eiropas un lūdz parādīt budžeta ciparus, viņi rāda to konsolidēto.
Vēlreiz: jūs minējāt solidaritātes ar vecāko paaudzi nepieciešamību. Es nestrīdos, bet kā tad ar bērniem? Kuriem deklarētās bezmaksas medicīnas speciālistu reālā pieejamība dažkārt izrādās tāda, ka tie, kuru vecāki nevar maksāt, spiesti gaidīt. Piekritīsiet, ka tas arī ir nejēdzīgi?
Pagaidiet, mēs tātad liekam klāt simts miljonus veselībai. Pat ja tie ir iezīmēti tai veselības aprūpes daļai, kas visvairāk attiecas uz veciem cilvēkiem, tad tie vienalga samazinās slodzi uz to daļu, kuru patērē jūsu pieminētie bērni un jūs pats. Tiesa, ar nosacījumu, ka valsts nesamazina veselības budžetu kā tādu. Bet es ceru, ka tik daudz prāta pietiks, jo starptautiskie eksperti saka, ka veselības budžetam ir jābūt apmēram 5% no IKP, bet mums knapi sanāk trīs procenti.
Es gan domāju, ka pie labklājības ministra atnāks koalīcijas partneri no Nacionālās apvienības ar savām prioritātēm: demogrāfiju, atbalstu bērniem un ģimenēm ar bērniem.
Es taču nestrīdos, ka tur arī vajag, bet nauda demogrāfijai ir jāmeklē pamatbudžetā, rūpīgāk domājot par pamatbudžeta - nevis speciālā! - izdevumu prioritātēm. Es pat nerunāju par kaut kādu summu likšanu klāt pensionāriem - faktiski es runāju par to, ka valsts neatņem. Kā tas, piemēram, savulaik notika ar pensiju indeksācijas modeļa izmaiņu un ko mēs esam apstrīdējuši Satversmes tiesā. Plus, manā skatījumā, ir jāmaina pensiju indeksācijas modelī tas, kā tur «ielikta» inflācija. Proti, pensionāru patēriņa «grozs» atšķiras no tā «groza», kuram inflāciju rēķina. Un rezultātā, manuprāt, pensionāram inflācija ir lielāka par oficiālo, vispārējo rādītāju. Domāju, ka ir tehniski iespējams šo pensionārus skarošo inflāciju rēķināt precīzāk.