1. Arī aizvadītajā nedēļā bija jāsecina, ka vēsturiski notikumi Latvijā tiek traktēti dažādi, un tas vēl būtu normāli, jo šāds atšķirīgums attiecas uz lielu daļu t.s. smago vēstures lappušu, sākot no Pilsoņu kara XIX. gadsimta ASV, beidzot ar Indijas un Pakistānas kā valstu izveidošanos XX. Latvijas gadījumā par nožēlu vēsturei uzslāņojas šodienas pretrunas. Līdz ar to arī tai latviešu sabiedrības daļai, kura piekrīt, ka par jebkura kara beigām jāpriecājas, ka cilvēkiem, kuru radinieki vai tautas brāļi gājuši šajā karā bojā, ir tiesības viņus godināt, rodas neizpratne, redzot, ka šajā procesā par obligātu sastāvdaļu kļūst ne tikai ziedi vai dziesmas, bet arī Latvijai nedraudzīgas šodienas valsts simbolika.
9. maijs joprojām ir diena, kad zināma (ievērojama) sabiedrības daļa pirmām kārtām demonstrē, ka ir tādu kā noziedzīgi aizmirstu atbrīvotāju likumīgie pēcteči, kuriem dara pāri, bet gan jau taisnība uzvarēs, jo pēctečiem kaimiņos ir uzticami sabiedrotie. Cittautiešu vairākumam noteikti ir aizvainojoša viņu dēvēšana par okupantiem, un tas jāuztver ar izpratni, tomēr tad pašiem arī nevajadzētu uzvesties kā kolonizatoru mantiniekiem.
Traips uz saules
2. Vēl nesen daudzus no pārmetumiem premjeram - neizlēmība, komunikācijas prasmes trūkumi, galu galā pati īstenotā politika - atsvēra teju vai simtprocentīgā pārliecība, ka Dombrovskis toties ir absolūti godīgs un nesavtīgs politiķis. Nu šī patīkamā sajūta ir apdraudēta. Ja izvairāmies no histērijas, tad pats fakts, ka premjera sieva un viņa padomnieces vīrs, kā izrādās, arī savulaik padevušies nekustamo īpašumu burbuļa kārdinājumam, nav nekas krimināls. (Lai gan, protams, ir pikanti, ka ģimenes viena pusīte rīkojusies pilnīgi pretēji otras pusītes deklarētajam apdomīgumam.) Toties tas, ka valstij piederoša banka izrāda premjeram tuviem cilvēkiem ārkārtīgu labvēlību un ļauj ilgstoši nemaksāt prāva kredīta pamatsummu, neizbēgami rada aizdomas.
Ja vēl runa būtu par kādu perspektīvu ražotni, kurai problēmas radušās krīzes rezultātā, bet kura saglabā savu potenciālu, tad bankas pretimnākšanu varētu saprast un pat apsveikt. Bet, ņemot vērā nekustamo īpašumu projektu padrūmo nākotni, šai gadījumā īsti izskaidrojuma nav. Skaidrs, ka juridiski diez vai bankai vai premjeram varēs ko «piešūt», tomēr šādā kontekstā jebkurš Dombrovska lēmums par LHZB tālāko nākotni tiks ķidāts kā ietekmēts, kā arī godīguma komponents premjera tēlā ir sakāpināts tiktāl, ka pat aizdomas vien tēlu iedragās būtiski.
Tiesa, vēl sliktāk būtu, ja premjera kundzes daļu neveiksmīgajā biznesā kāds būtu izpircis vai ja banka kredītu būtu cedējusi kādai trešajai personai. Vienīgais, ko premjeram šobrīd var rekomendēt, ir - nemuļķoties ar teorijām par īpašu kampaņu pret «Vienotību» plus ar tēzi, ka tas nav viņa personīgais bizness un viņš par sievas gaitām neko nezina, un maksimāli daudz par situāciju izstāstīt publiski.
Skaitļi, kas nepārsteidz
3. Rīgas ekonomikas augstskolas pētnieku publiskotais viedoklis par ēnu ekonomikas īpatsvaru Latvijā - 38,1% - vairāk vai mazāk ierakstās līdz šim izskanējušos novērtējumos. Savā ziņā pārsteigums bija vēsts, ka šis īpatsvars ir faktiski vienāds gan mazos uzņēmumos (1-5 cilvēki), gan relatīvi lielos (vairāk par 200), jo pēdējos likumpaklausībai it kā vajadzēja būt lielākai. No otras puses, labā ziņa ir tā, ka pērn, salīdzinot ar 2009. gadu, īpatsvars ir palielinājies tikai par 1,5%, lai gan krīze un nodokļu izmaiņas varēja uzņēmēju migrēšanu pelēkajā sektorā padarīt straujāku.
Vēl uzzinājām, ka šā gada pirmajā ceturksnī, salīdzinot ar 2010. gada pēdējo ceturksni, IKP pieaugums bijis tikai 0,2%. Lai gan amatpersonas labprātāk savos komentāros min citu salīdzinājumu - ka pret pērnā gada pirmo ceturksni kāpums bijis 3,4% - pat šis lielākais «cipars» neiepriecina. Proti, lai izrāptos no tik dziļa kritiena, kādu piedzīvojām, divu, triju gadu laikā tempam jābūt straujākam, un tas nozīmē, ka (ņemot vērā arī SVF šonedēļ publiskotās prognozes par Eiropas attīstības tempiem) mēs «līdīsim no bedres» vēl 5-7 gadus.