«Nākamā stacija - Ziemeļblāzma,» atskan skaļrunī. Paceļu acis uz logu. Nē, šī ir cita Aurora, ne Aurea borealis. Pirmīt gaismoties sākusī pamale nu jau tik plaši un daiļi rozā, ka nenovēršami nodomāju: «Rožpirkste Aurora.» Tikko biju lasījis, kā britu stāstnieks Tolkīns apraksta tos nožēlojamos, kas samācījušies klišejas, aiz kurām vairs nespēj saskatīt pašu mākslas darbu. «Ak, kādas gaismēnas!» tāds saka un, neko patiesi neieraugot, paiet garām Rembranta gleznai. «Paškritiskais es» tūdaļ sarosās. Nē, ne tāpēc brīnišķā rīta gaisma manī rada atsauci «uz klasiku», jo ieraudzītais nudien iepriecināja tik ļoti, ka drīzāk tas nebija gan viszinīgs snobisms, bet instinktīva pazemība, iekļaujoties laimīgo saskatījušo kontekstā līdz pat «tēviem».
Senajiem gan Rožpirkstes un vispār dabas vērojums, lai cik vērīgs, bija visai neiesaistīts. Pat ja kāds īpaši jūtīgs nodomātu, ka «debesis raud», tad, visticamāk, gan ne saistībā ar paša sūro likteni zem tām. Ārpasaules saskanīgums ar paša jūtām ir vēlāku laiku labais pienesums, kas manu tābrīža vērojumu vērta jo tīkamāku, bet tā provocētos prāta saslēgumus - aizvien plašākus kā pašu austošo dienu.
Pēc laba brīža, kātojot Rīgā pār Akmens tiltu, skatos, kā divas nepārprotami tūristes savos mobilajos bildē rakstu aizsalušās Daugavas sniegā: kāds lieliem lokiem iepēdojis acīmredzot savas mīļotās vārdu. Lai redz debesis augšā un garāmgājēji tepat līdzās! Ar ieraudzīšanu todien svētītie redzēja un novērtēja; lecošās ziemas saules nu jau zeltainie pirksti pa vizošo upi sniedzās aizvien tuvāk vārdam sniegā.
Kā, tostu uzsaucot, mēdz teikt «priekā!», tā, daloties šai jaunajā dienā, saku «gaismā!». Uz ieraudzīšanu!