Es varu nosaukt tikai vienu - finansējuma palielinājums. Tas atrisinās praktiski visus sāpīgos jautājumus. Protams, jāturpina reformas saistībā ar slimnīcu centralizāciju, jo iedzīvotāju skaits samazinās. Piemēram, bija plānots apvienot Traumatoloģijas institūtu ar Rīgas 1. slimnīcu, taču politiķi, konkrēti Valdis Zatlers, tam patraucēja.
Kā iespējams palielināt medicīnisko pakalpojumu pieejamību primārajā aprūpē, kur pie speciālistiem ir milzīgas rindas? Vai to atrisinātu tiešās pieejamības speciālistu loka paplašināšana?
Es nesen lasīju, ka Daugavpilī ir tikai viens lors, kam ir 80 gadu. Tas nav normāli, ja uz 100 000 iedzīvotāju ir tikai viens speciālists tādā vecumā. Katrai pašvaldībai, kurai pieder slimnīca, jādomā, kā piesaistīt speciālistus, piemēram, piedāvājot dzīvokļus vai sedzot studiju maksu, jo saskaņā ar likumu pašvaldības ir atbildīgas par veselības aprūpi savā teritorijā. Vēl - jau pieminētais finansējuma palielinājums un reformas primārajā aprūpē - otras māsas algošana ģimenes ārstiem un dienas stacionāru attīstība. Par tiešās pieejamības speciālistu loka paplašināšanu, tas ir diskutabli. Es arī kādreiz biju tiešās pieejamības speciālists un ne visas pacientu vizītes bija pamatotas, bet tam jebkurā gadījumā jābūt nevis politiķu, bet speciālistu pieņemtam lēmumam. Lietderīgi būtu pārņemt Igaunijas pieredzi, kur ģimenes ārsts ne tikai pacientu nosūta pie speciālista, bet arī sazinās ar viņu un vienojas, cik ilgā laikā jāsniedz pakalpojums. Jāuzsver, ka veselības aprūpes stūrakmens ir tieši ģimenes ārsts, kurš izvērtē, vai un pie kāda speciālista pacients ir jānosūta.
Vai plānveida palīdzībā iespējams izskaust rindas?
Rindas ir bijušas un būs vienmēr. Tās ir visās valstīs, bet tām jāiekļaujas saprātīgos termiņos, lai cilvēki nekļūtu par invalīdiem.
Vai un kāda ir apdrošināšanas vieta veselības aprūpē?
Lai sekmīgi darbotos privātā veselības apdrošināšana, mums ir pārāk mazs tirgus ar zemu pirktspēju. Tādēļ apdrošināšanas kompānijas būtu ar mieru ienākt tirgū tikai tad, ja tās būs monopolistes, kas var nākt par sliktu klientiem, jo nebūtu konkurences. Manuprāt, privātā apdrošināšana var būt tikai papildinājums valsts apmaksātajiem pakalpojumiem. Mēs arī nepiekrītam bijušās ministres Ingrīdas Circenes piedāvājumam sasaistīt medicīnas pakalpojumu saņemšanu ar nodokļu nomaksu, jo tādējādi daudz iedzīvotāju tiek izslēgti no veselības aprūpes. Tas mums nav pieņemami.
Kā risināsiet situāciju ar slimnīcām, kuras jau gada pirmajā pusē iztērē visu finansējumu? Vai pie vainas ir pārāk mazais finansējums vai neefektīva saimniekošana?
Domāju, ka pie vainas ir abi faktori. Problēma ir tā, ka slimnīcām nav izstrādātas to darbības vadlīnijas, kuras noteiktu, piemēram, optimālo gultasdienu skaitu. Tātad dažādās slimnīcās tas ir atšķirīgs, kas nozīmē, ka vienu un to pašu pacientu ārstē atšķirīgi, kas nav pareizi.
Kā panākt lielāku iedzīvotāju līdzatbildību savas veselības uzturēšanā? Piemēram, apmaksātās vēža skrīninga programmas sasniedz ļoti nelielu daļu mērķauditorijas.
Ņemot vērā reālo situāciju, Nacionālā veselības dienesta uzaicinājumam uz vēža skrīningu un jebkurām citām veselības pārbaudēm jābūt divās valodās. Jo cilvēki paziņojumiem, kas nav dzimtajā valodā, uzmanību pievērš tikai tad, ja tie ir no tiesas, policijas vai pašvaldības par nodokļu nomaksu. Citus paziņojumus, kā liecina prakse, diemžēl nelasa. Veselības profilaksē aktīvāk jāiesaistās arī ģimenes ārstiem, kuriem jāinteresējas, vai viņu pacients ir izmantojis savas tiesības uz bezmaksas veselības pārbaudēm. Tomēr pats galvenais - jāmainās cilvēku domāšanai, saprotot, ka paši esam atbildīgi par savu veselību. Ģimenes ārsta apmeklējums reizi gadā būtu nepieciešams visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no sūdzībām.
2015. gads ir nominēts par Pretvēža gadu. Kā vērtējat onkoloģisko slimnieku aprūpes kvalitāti? Aprēķini liecina, lai sasniegtu Lietuvas un Igaunijas aprūpes līmeni, papildus būtu nepieciešami vēl astoņi līdz 10 miljoni eiro.
Lai šajā jomā panāktu izrāvienu, ir jāatvēl lielāks finansējums onkoloģiskajai aprūpei un kopā ar speciālistiem jāvienojas par aprūpes kvalitātes uzlabošanu. Kad septembrī parlaments atsāks savu darbu, es kā Saeimas Veselības apakškomisijas priekšsēdētājs veltīšu atsevišķu sēdi tieši onkoloģiskās aprūpes jautājumiem, lai saprastu, kādas ir Veselības ministrijas ieceres, 2015. gadu nominējot par Pretvēža gadu.
Ja jūs būtu valdībā, vai uzskatītu par iespējamu papildu astoņu līdz 10 miljonu eiro novirzīšanu tieši onkoloģisko slimnieku vajadzībām?
Mums uz finansējuma palielinājumu ir jāvirzās pakāpeniski, neaizmirstot arī par citām vajadzībām. Tā, piemēram, kompensējamajiem medikamentiem tiek papildus prasīti 20 miljoni eiro, ir arī jāmazina rindas uz operācijām, jāmaksā adekvāta summa slimnīcām par paveikto. Ja mēs visu to vēlētos īstenot, būtu nepieciešami vēl papildu 200 miljoni eiro, kas nav reāli. Līdz ar to no kopējā konteksta izraut tikai onkoloģisko aprūpi nebūtu pareizi. Finansējums ir pakāpeniski jāpalielina visai veselības aprūpei kopumā.
Kā būtu iespējams samazināt mātes un bērna mirstību, kas mums ir viena no augstākajām Eiropā?
Tas ir darbs, kurā jāpiedalās visām iesaistītajām pusēm. Mums valstī ir pieci perinatālie (jaundzimušo - red.) centri, kurus savulaik izveidoja Šveices palīdzības programmas ietvaros. Daudzi ģimenes ārsti pēc pamatspecialitātes ir pediatri. Skatot šo jautājumu Saeimas Veselības apakškomisijā, pieaicinātie eksperti kā vienu no problēmām minēja to, ka daudzi vecāki nav ievērojuši ārstu norādījumus. Lai samazinātu augstos mātes un bērna mirstības radītājus kaut vai par vienu procentu, tas ir ilgs un smags darbs, kurā jāiesaistās gan ģimenes ārstiem, gan speciālistiem - pediatriem, gan Veselības ministrijai. Ar plašsaziņas līdzekļu palīdzību būtu jāveic sabiedrības izglītošanas darbs, kuru pašlaik aktīvi veic nevalstiskā organizācija Māmiņu klubs.
Vai Latvijai ir potenciāls radīt nozīmīgas inovācijas veselības aprūpē, piemēram, farmācijā?
Potenciāls noteikti ir. Koksnes ķīmijas institūts ir radījis pamatu inovatīvu medikamentu izgatavošanai, taču nepieciešami izmēģinājumi gan uz dzīvniekiem, gan cilvēkiem, lai tos varētu patentēt. Tas ir ļoti dārgi, tādas naudas nav nedz valstij, nedz zinātniskajam institūtam. Līdz ar to mūsu zinātnieki savus izgudrojumus ir spiesti pārdot, pirms vēl ir bijuši to izmēģinājumi uz dzīvniekiem un cilvēkiem, kas pārdošanas summu ievērojami samazina. Taču arī tas nav slikti. Protams, vislielāko naudu var saņemt par izmēģinājumiem uz brīvprātīgiem pacientiem, taču tur ir jāiegulda visvairāk valsts naudas.