Patīk ātri iet
Uz interviju Mūkusalas ielā Anna Gražule no savām mājām Āgenskalnā nākusi kājām, neraugoties uz to, ka aiz loga mīnus 12 grādu. «Esmu atsteigusies par ātru, nedomāju, ka būs tik tuvu!» smaida Annas kundze. Arī uz pāris kilometru attālo dienas centru Ābeļzieds Dzirciema ielā viņa parasti ejot kājām: «Es staigāju daudz. Lai gan man gandrīz nekad nav slikta garastāvokļa, ātra staigāšana palīdz sevi uzturēt formā, saglabāt līdzsvaru. Tāpat arī deja - pietiek vienu stundu kārtīgi izdejoties, un jau fiziski sajūta labāka. Man nav spīdoša veselība, taču nezinu, kas tā tāda - depresija. Lasījusi gan esmu, bet izjutusi - nekad.»
Annas kundze dzimusi Krāslavas pusē. Vecāki, viņai vēl mazai esot, pārcēlušies uz Rīgu. Anna vairs neatminas, cik gadiņu bijis, kad gājusi garām grāmatu antikvariāta skatlogam Elizabetes ielā, ieraudzījusi grāmatas Latviešu balets vākus ar balerīnas attēlu un kopš tās dienas sapņojusi vienīgi par dejošanu. «Gribu dejot, un viss! Mamma aizveda uz Pionieru pili, pēc tam pārgāju uz pusaudžu studiju pie baleta mākslinieces Angelikas Grimzes, paralēli mācībām nodejoju desmit gadus. Pēc vidusskolas uzreiz aizbraucu uz Urāliem, jo Rīgā veidot dejotājas karjeru nebija iespēju,» pirmssākumus atminas Annas kundze.
Urālos viņa pavadījusi 20 gadu. «Mani uzreiz pieņēma Permas Operas un baleta teātrī - toreiz tur bija labi pedagogi, savulaik kara gados evakuējušies no Pēterburgas. Krievijā esmu mainījusi vairākus teātrus, dejoju arī Sverdlovskā, bet Karēlijā - Muzikālajā teātrī visvairāk. No turienes arī aizgāju pensijā,» stāsta Anna Gražule. Atgriežoties Rīgā 1981. gadā, dejotāja piecus gadus nostrādājusi Dailes teātrī par biļešu kontrolieri. «Tad vienu laiku nedarīju neko. Bet pirms trim gadiem kaimiņiene kādudien atnesa lapiņu ar nodarbību sarakstu dienas centrā Ābeļzieds. Līnijdejas? Pat saprašanas nebija, kas tās ir, bet dejot gribējās. Nospriedu - tā kā man patīk ātri skraidīt, kājām uz turieni aiziet paskatīties var,» - tā Annas kundze.
Lielās kaislības
Jau pirmajās nodarbībās Annu Gražuli pamanījusi līnijdeju pasniedzēja: «Jūs taču esat kaut kur dejojusi?!» Anna par teātri klusējusi, vienīgi noteikusi: «Jā, desmit gadus bērnībā dejoju.» Nav melots! Taču drīz vien starp seniorēm tikusi pie iesaukas Balerīna. «Savu profesiju neafišēju, taču atradās kopīgi paziņas,» smej Annas kundze. Tagad deju pasniedzēja tikai ierādot jaunas dejas soļus, kuru izkopšana četrreiz nedēļā nu ir Annas Gražules ziņā. «Dāmas ir apmierinātas. Mums nav lielu panākumu, mēs dejojam, lai pašām būtu labs garastāvoklis. Uz Ābeļziedu nāk seniores, kuras nekad nav dejojušas, kuras nekad pat ballē nav bijušas!» stāsta Anna. Kā var mūžu nodzīvot, neapmeklējot nevienu balli?! Izrādās, var. «Man pašai grūti iedomāties, kā mūžu var nodzīvot vispār bez dejošanas! Kopš manu vīru pirms dažiem gadiem piemeklēja veselības traucējumi, arī man vairs nav partnera, uz ballēm neeju. Bet tagad pietiek ar līnijdejām,» atzīst Anna Gražule.
Vai seniores dzīvē ir vieta arī citām kaislībām? «Man teātris patīk, simfoniskās mūzikas koncerti. Patīk mākslas grāmatas un risināt krustvārdu mīklas. Un vēl - kaķi ļoti patīk!» Savulaik Annai bijuši pat seši murrātāji, katrs mājās ienācis pa savu ceļu, katrs ar savu raksturu. «Reiz ievēroju - mazs mazītiņš kaķenītis uz ielas spēlējas, vēl pēc dienas - jau pie mūsu mājas, tad - uz trepēm pie durvīm ņaud. Paņēmu arī viņu,» par mīluļiem stāsta seniore. Tagad viņas mājā mīt vairs tikai senioru vecuma, tomēr joprojām «lidojošā ķakene» Kitija. «Paklausīgs kaķis, nepaklausīgs - nav svarīgi! Kaķis staigā, kur pašam tīk, arī es tāda esmu.» Annu neuztrauc aizspriedumi pret kaķu tantēm un sievām: «Lai domā, ko grib! Turklāt kaķus mīl arī vīri. Lato Lapsa arī staigā, barodams kaķus!»
Prot pielāgoties
Anna Gražule teic - viņa nesaprotot seniorus, kuri sūdzas par garlaicību: «Mana ikdiena ir piepildīta, reizēm pat nesaprotu, kur paiet laiks. No rītiem vēl gultā izvingrojos, tad pavadu vīru uz darbu, tad mājas solis. Un tad jāskrien uz dejošanu.» Kā Annas kundze uztur savu veselību? «Kamēr skrienu, tikmēr ir labi. Kamēr dejoju - izbaudu kustību un ir labi. Tad vienkārši nedomāju ne par ko citu.» Seniore novērojusi - jau pēc tā, kā cilvēks kustas, dejo, var nojaust, kā viņš jūtas un kas ir uz sirds. Sliktu garastāvokli varot atpazīt uzreiz. «Bet, pat ja dejā neiet, galvenais, ka cilvēks mainās - pēc nodarbības aiziet taisnāku muguru, raitāku soli,» gandarījumu pauž Annas kundze. Viņas dāmas turklāt kļuvušas arīdzan dzīvespriecīgākas. «Pie mums dejo kāda seniore, kuras vīrs sākumā bija visai skeptiski noskaņots pret šādu vaļasprieku, teica - kāpēc gan jāiet uz līnijdejām? Bet pēc pusgada jau pats mudināja, lai noteikti turpina dejot. Re, pat vīrs ieraudzīja, ka sieva izskatās labāk, mainījusies uz labo pusi!» stāsta Annas kundze.
Par psihologu gan viņa nevienam necenšas būt. «Es uzskatu - cilvēki ir jāpieņem tādi, kādi viņi ir. Jāmēģina saprast. Jo cilvēki ir dažādi, un it sevišķi mūsu vecumā visādi gadās. Jā, varbūt kādreiz kaut kas šķiet nepieņemams, bet es protu pielāgoties. Protu nereaģēt uz negācijām, nedomāt par slikto. Man vienmēr šķitis - ir jābūt labai pret citiem, jāgādā, lai citiem būtu labs garastāvoklis. Es varbūt ar to kādreiz sev kaut ko sliktāk nodaru, tomēr cenšos, lai vispirms citiem ir labi,» atzīst Anna Gražule. To sajūtu, cik ātri skrien un paskrien dzīve, viņa ir notvērusi. «Galvenais - nesāpināt cilvēkus,» uzskata senioru labdare.