Necaurspīdīgais projekts
Arsenāla radošajā darbnīcā apskatāms Dmitrija Lavrentjeva projekts Necaurspīdīgie objekti spoguļos. Šis darbs uztverams tieši kā projekts, nevis tradicionāla izstāde, jo vienlīdz liela loma piešķirta gan «objektiem», ar kuriem šeit domātas gleznas, gan telpai un visam, ko ar to dara spoguļi. Dmitrijs Lavrentjevs ir labi pazīstams Latvijas mākslas aprindās, lai gan vienmēr saglabājis zināmu ārpusnieka statusu. Daļēji tādēļ, ka izglītības ailītē CV rakstīts «autodidakts», daļēji - atbilstoši divkopienu situācijai, kas diemžēl joprojām ir realitāte arī mākslas sabiedrībā. Bet visvairāk sava glezniecības stila dēļ - Lavrentjeva stihija ir ekspresija, kurā galvenais izteiksmes līdzeklis ir drudžains triepiens, krāsu faktūra, attēloto objektu, galvenokārt seju, deformācija, kā arī grūti pierādāma, bet viegli atpazīstama sāpju kliedzienam līdzīga izteiksme. To grūti sasaistīt ar dominējošo latviešu mākslas tradīciju. Vēl pagājušogad izstādē CoBrA & Co, kurā bija skatāma Eiropas, pārsvarā dāņu, pēckara ekspresionisma māksla, nācās dzirdēt, ka Latvijai jau nu nebūtu ko blakus likt. Kaut netrūkst arī pretargumentu - ne tikai klasiķes Lidija Auza vai Zenta Logina, bet arī krietni jaunāki mākslinieki, no kuriem spilgtākais - diemžēl pāragri mirušais Tomass Fēnikss jeb Gatis Grasmanis.
Gleznošanas veids, kādu pārstāv Lavrentjevs, bieži tiek saukts par mežonīgu, spontānu, pat panisku, kas izsaka šī ekspresionisma īpatnību - attēla «izteiksmību» lielā mērā nosaka tas, cik adekvāti tajā iemūžināta mākslinieka žestikulārā «izteikšanās» ar krāsām un otu (vai pat bez) audekla priekšā. Šajā ziņā autora profesionālās izglītības trūkums ir pat pluss, jo «mācītie ekspresionisti» mums, latviešiem, iznāk mazliet par pieklājīgu. Tomēr profesija atriebjas mēģinājumā konceptualizēt ekspozīciju telpiskā instalācijā - laikam bijis par daudz gleznu un spoguļu, par maz prasmes un acīmredzot arī līdzekļu, lai šāda atvēziena ieceri realizētu pārliecinoši. Tāpat kā anotācijā ir pārāk daudz vārdu, kas sākas ar lielajiem burtiem, un domu, kas aizsākas, bet neturpinās vienotā kopsakarā. Jāpieņem, ka autors kopā ar savu komandu (kuratore Nataļja Sujunšalijeva, bukleta teksts - Emīlija Loseva) vēl mācās fokusēties uz svarīgāko. Lieliska vieta ekspozīcijā ir, piemēram, spogulis, kurā skatītājam gribas, bet nekādi neizdodas ieraudzīt savas kājas. Daudzkārtējie attēlu pavairošanās efekti un spoguļcilindrs zāles centrā gan, pieņemu, iecerē bijis efektīgāks nekā dabā.
Kosmoss plūmēs
Valdemāra ielas ēkas otrā stāva gala istabā, kas nodēvēta par Mazo zāli, iekārtota Daces Lapiņas personālizstāde Glezniecība. Tā ir muzejam pat ļoti tradicionāli veidota - gleznas eksponējot, ieguldīts tik maz darba un degsmes, cik vien iespējams, lai rindā cieši pakārtās gleznas vispār varētu saukt par izstādi (ievada tekstu sarakstījusi Ilze Putniņa). Tomēr māksliniece apbur (patiesībā tas sakāms tikai par vienu sienu - pēdējos divos gados radītajām klusajām dabām, jo, piemēram, kāda 80. gados miličiem veltīta glezna ar savu klātbūtni bez jebkādiem paskaidrojumiem tikai mulsina). Lapiņas glezniecība ir tik galēji pretēja Lavrentjeva pārstāvētajam virzienam, ka jebkuri salīdzinājumi ir lieki, ja ne konsekvences un mērķtiecības aspekts. Mākslinieces šķietamā pašierobežošanās gan žanrā, gan ļoti šaurā kolorīta skalā, kas savulaik izpelnījusies pārmetumus par vecmodību un pat salonismu, ļauj viņai sasniegt citiem grūti pieejamas virsotnes. It kā kārtojot traukus, plūmes, granātābolus un ķiršus, gleznotāja risina abstraktos kompozīcijas un krāsu harmonijas pamatjautājumus, kuros nepietrūkst ne matemātikas un fizikas, ne kosmosa spēku klātbūtnes, kas tā aizrauj viņas jaunāko kolēģi. Kad sarežģīta doma top skaidri redzama - tas ir stāvoklis, ko var tikai novēlēt sasniegt katram māksliniekam. Savā veidā.