Tomēr Māris ir ierauts ne tikai hokeja virpulī. Basketbols, bobslejs, skeletons un motokross arī ir viņa interešu un pabalstāmo sporta veidu skaitā, tāpēc runājām ne tikai par ripas spēli.
Pēc LHF 20. janvāra valdes sēdes hokeja aprindās bija manāms satraukums ne tikai par kārtējo izgāšanos - mēģinājumu izziņot jauno valstsvienības galveno treneri -, bet arī par LHF valdes locekļa Māra Martinsona iesniegto atlūgumu. Bija bažas, ka čempionvienības HK Mogo prezidents un jaunatnes hokeja atbalstītājs Martinsons varētu no hokeja paiet maliņā. Kas pamudināja spert šādu soli?
Tā jau ir pagātne. Kā tas reizēm mēdz gadīties, spēru karstu soli. Strīdējāmies ar Kirovu (LHF prezidents Lipmans - aut.). Viņš uzskata, ka neviens cits, izņemot viņu, hokejā neko nedara. Pāris dienu vēlāk visu izrunājām, un viņš teica, ka manu atlūgumu nepieņemšot, jo tas esot bijis pārpratums.
Šķiet, Hokeja federācijā pēdējā laikā patiešām iet karsti…
Tas ir smags jautājums. Runājot par Kirovu, tas ir kā koks ar diviem galiem. Ik pa laikam aktualizējas jautājums, ka prezidenta krēslā Lipmans būtu jānomaina. No otras puses, nav jau neviena, kas būtu gatavs uzņemties atbildību, jo tas nav tik vienkārši, kā no malas izskatās. Man vairākkārt ir vaicāts, vai es nevēlos uzņemties Hokeja federācijas prezidenta pienākumus, un mana atbilde viennozīmīgi ir bijusi - nē. Tas nav tikai ieņemt amatu. Tas ir liels darbs, kas prasa laiku, tāpēc esam sadalījuši pienākumus. Es atbildu par jaunatnes un sieviešu hokeju, savukārt Kirovs par visu hokeja saimniecību kopumā.
Aktuālais temats jau ilgāku laiku ir Latvijas valstsvienības galvenais treneris (saruna notika, kad Lipmans vēl nebija paziņojis, ka vienošanās ar Leonīdu Beresņevu ir panākta - aut.). Vai ir jūtams satraukums LHF valdes sēdēs?
No mūsu puses tā zināmā mērā bija nolaidība, jo tika izziņots, ka iepriekšējā valdes sēdē nosauks trenera vārdu, bet tas netika izdarīts. Bija pāris kandidātu, bet ar viņiem nevarēja vienoties par līguma nosacījumiem. Vēl daži uzrunātie kandidāti līdz valdes sēdei nebija devuši atbildi. Lielā mērā trenera izvēle gan ir Kirova kompetencē. Pārējie valdes locekļi konsultatīvi piedalās šī jautājuma apspriešanā un īpaši neiejaucas, lai gan, protams, mēs varam iebilst pret vienu vai otru kandidatūru. Mans uzskats, ka jābūt trenerim, kura vadībā hokejisti vēlas spēlēt izlasē. Pēdējā laikā ir izveidojusies situācija, ka spēlētāji ir gandrīz piespiedu kārtā jāuzrunā spēlēt izlasē. Tā ir nopietna problēma Latvijas hokejā. Patriotisms ir zemā līmenī, tāpēc šo tematu cenšamies aktualizēt jauniešu hokejā.
Kā VEF Rīga valdes priekšsēdētājam labi zināma ir situācija Latvijas basketbolā. Savulaik basketbola izlasē uzbangoja skandāli, tagad, šķiet, visi vēlas spēlēt Ainara Bagatska vadītajā izlasē. Hokejā ir noticis pretējais…
Kirovs man tagad pārmetīs, ka es pārāk daudz laika veltu basketbolam, nevis hokejam. (Smejas.) Manuprāt, basketbolā ir optimāls modelis. Par treneri ir izvēlēts speciālists, kurš strādā augstā līmenī, vadot vienu no VTB līderklubiem un šo darbu apvienojot ar izlases galvenā trenera amatu. Kardināli atšķirīgas ir basketbola paaudzes, salīdzinot ar laika periodu pirms desmit gadiem. Tagad jebkurš jaunais basketbolists ir gatavs braukt un cīnīties par vietu izlases sastāvā. Tas ir panākts kopīgiem spēkiem, pa pilītei piepildot trauku. Jāpateicas arī Latvijas Basketbola savienības vadībai, kas uzdrošinājās iet uz šādām pārmaiņām. Vietējais treneris tomēr ir labāk, jo pārzina mūsu situāciju.
Ārzemju speciālists nav labākais variants?
Treneri jau mēdz būt dažādi. Teda Nolana gadījums gan bija īpašs. Tādā veidā Latvija daudz ieguva, arī atpazīstamības ziņā, jo Latvijas vārds izskanēja NHL aprindās. Nolans lieliski arī prata motivēt komandu. Mēs taču redzējām, ka Latvijas hokeja izlase spēja būt līdzvērtīgs pretinieks visaugstākā līmeņa komandām. Nolanam gan bija arī savi mīnusi. Viņš visu laiku bija projām. Tāpēc es tomēr esmu par vietējo speciālistu. Ideālais variants - treneris, kurš vienlaicīgi vada Rīgas Dinamo un izlasi. Savulaik šādu variantu es ieteicu. Šis priekšlikums ne reizi gan nav atbalstīts.
Vai nepārsteidz pieticīgās naudas summas, kādas tiek piedāvātas hokeja izlases trenera amata pretendentiem?
Hokeja federācijas valdes līmenī trenera algas nekad nav apspriestas. Visu laiku tā ir bijusi Kirova kompetence. Trenerus arī vienmēr ir piedāvājis Kirovs. Valdes locekļi gan ir arī bloķējuši viņa lēmumus.
Ja Lipmans atlūgumu būtu pieņēmis, vai turpinātu pastāvēt hokeja čempionvienība Mogo un naudu joprojām saņemtu hokeja skolas Rīga specklases?
Mogo ir atsevišķs projekts. Tam nav nekādas saistības ar manu darbošanos Hokeja federācijas valdē. Mogo izveidojām, lai zem lielās komandas apakšā būtu bērnu un jauniešu sistēma. Tā arī taps, un tāpēc arī tika iegādāta Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas ledus halle. No nākamās sezonas Mogo tur spēlēs un halles nosaukums būs Mogo. Vēl gan ir jāveic rekonstrukcijas darbi, bet nākamajā sezonā sāksim īstenot sākotnējo mērķi. Viena lieta ir sēdēt federācijā un par kaut ko lemt, pavisam cita - kaut ko izveidot un atbalstīt. Kādam varbūt to būs grūti saprast, bet mēs hokejam naudu dodam, nevis ar to dzīvojam un pelnām. Tā ir diezgan būtiska iezīme. Ar hokeju nevar nopelnīt naudu. Mana prioritāte ir jauniešu hokejs, ko atbalstu jau ilgāk nekā desmit gadu. Man ir tāds uzskats - ja reiz Dievs man ir devis iespēju nopelnīt, es tādā veidā varu atdarīt, lai cilvēki no hokeja gūtu gandarījumu. Es gribētu cilvēkiem ieteikt, lai viņi pamēģina ziedot, un tad varbūt mani sapratīs. Tā ir liela problēma Latvijas sportā. Parasti viss balstās uz apsvērumu - ja tu man vari kaut kā palīdzēt, tad arī es varu tev ziedot. Reti kad palīdzēšana nāk no tīras sirds.
Esmu dzirdējis, ka Latvijā nekad nebūšot profesionālā sporta - lai sporta jomā varētu pelnīt…
Es pat teiktu, ka Eiropā ar sportu ir ļoti grūti nopelnīt naudu. Izņemot futbolu, neviens cits sporta veids nepelna. Pārējie visi tiek dotēti. Vienīgā vieta pasaulē ir Amerika, kur sports patiešām ir bizness, bet viņi šo industriju attīstījuši gadu gadiem. Latvijā nav sporta veida, ar kuru varētu nopelnīt naudu. Viss balstās uz pašu gribu un iniciatīvu. Tomēr tas ir apbrīnojami, ar kādiem resursiem varam sasniegt tik lieliskus rezultātus.
Rīgas Dinamo nekad nebūs biznesa projekts?
Latvijā par pašu līdzekļiem šādu komandu nekad nebūs iespējams uzturēt. Tā ir laime, ka mēs jau astoto gadu varam izbaudīt tik augsta līmeņa hokeju.
Hokejā nevaram, savukārt basketbolā VEF Rīga tiek uzturēts par Latvijas naudu…
Tā ir ļoti liela atšķirība, jo basketbolā nav tik prāvu izdevumu kā hokejā. Sākot jau ar telpu īri, jo nav ledus izmaksu, un beidzot ar spēlētāju skaitu komandā. Tajā pašā laikā, ja mēs salīdzinām VEF budžetu ar citām VTB komandām, tas ir prātam neaptverami. VTB labākā astoņnieka komandās viena spēlētāja alga ir lielāka nekā VEF komandas budžets! Tāpēc tas vien jau ir labi, ka mēs varam tajā līmenī konkurēt. Ja VEF Rīga budžets būtu pieci miljoni eiro, par deviņdesmit procentiem es varu apgalvot, ka mēs spētu spēlēt Eirolīgas labāko sešpadsmitniekā. Latvijā trūkst naudas, tāpēc būtu nepieciešams arī valsts atbalsts. Patlaban mums vispār nav valsts naudas, skaitām katru santīmu. Tas arī ir apbrīnojami, ka mēs ar saviem resursiem varam spēlēt vienā līgā ar tādām komandām kā CSKA, Khimki un Lokomotiv, kas ir Eirolīgas top sešpadsmit komandas.
Šosezon VEF Rīga sastāvā ir izteikti daudz viesspēlētāju. Daudziem var rasties iebildumi, kāpēc jādod valsts nauda komandai, kurā ir maz vietējo spēlētāju?
Ir jāsaprot, kāpēc izveidojusies šāda situācija. Vasarā piesaistījām ārzemju treneri, lai viņš par noteiktu naudas summu vienotos ar sev zināmiem spēlētājiem. Tāda līmeņa Latvijas basketbolisti par to naudu nespēlētu. Mēs jau varam pieprasīt rezultātu, bet tad ir jābūt komandā arī attiecīga līmeņa spēlētājiem. Basketbolā viena spēlētāja gada alga var būt 50 tūkstoši vai pusmiljons, bet viņa sniegumu tāpat noteiks apstākļu kopums - mikroklimats komandā, treneris, sadarbība ar partneriem laukumā… Var paveikties, un var arī nekas nesanākt. Ar mūsu budžeta iespējām ir jāmeklē optimāls variants. Mūsu īrēto basketbolistu, piemēram, no Barcelona kluba, izmaksas ir salīdzinājumā smieklīgas. Tas ir iespējams, jo Eiropā VEF ir ieguvis reputāciju, ka šajā komandā var iespēlēt jebkura līmeņa basketbolistu. Ar šādu situāciju esam samierinājušies un pagaidām šādu ceļu ejam.
Sezonas laikā spāņu speciālistu Karlosu Fradi ir nomainījis vietējais speciālists Jānis Gailītis. Kluba politika spēlētāju izvēlē varētu mainīties?
Ja latvieši būs gatavi spēlēt par naudas summu, ko mēs varam atļauties maksāt, mēs ar lielāko prieku komandu nokomplektēsim tikai no vietējiem spēlētājiem. Pēc būtības tas nav iespējams, jo viņu tirgus cena ir trīsreiz augstāka nekā mūsu noskatītajiem ārzemniekiem. Gailītis ir izaudzis mūsu kluba sistēmā. Sākumā bija spēlētājs, bet tagad jau ir galvenais treneris. Viņa darbs mūs pagaidām apmierina.
Kāpēc nokļuvāt līdz tiesas darbiem ar Kasparu Bērziņu, kuram pēc Arbitrāžas tiesas lēmuma jānomaksā 380 000 eiro?
Mēs no tā gadījuma daudz esam mācījušies. Sagatavojot steigā līgumu, bijām palaiduši garām būtisku punktu. No otras puses, tas arī ir absurds, ka, ja spēlētājs neierodas uz spēlēm un neievēro elementārākos kārtības noteikumus, komanda viņu nevar sodīt. Lai jau tas paliek uz Kaspara sirdsapziņas… Katrā ziņā viņa juristi perfekti padarīja savu darbu. Es gan nesaskatu loģiku arī prasībā, lai mēs turpinām Kasparam maksāt algu, par spīti tam, ka viņš spēlē citā klubā. Jebkurā gadījumā esam gatavi izlīguma variantam. Sarunas turpinās jau vairākus gadus un patlaban ir nobeiguma stadijā. Ceru, ka vienosimies.
Atbalstot bobsleju, skeletonu un motokrosu, nav jāuztraucas par iespējamām strīdus situācijām, jo šajos sporta veidos sportistu aprindās ne tuvu neapgrozās tādas naudas summas.
Bobslejisti un skeletonisti ar savu attieksmi ir labākais piemērs jebkura sporta veida pārstāvjiem. No viņiem būtu jāmācās patriotisms. Kā viņi strādā, un kāda ir viņu atdeve - tas ir apbrīnas vērts! Tāpēc arī viņi ir savu sporta veidu elitē. Jā, lielā daļā pasaules valstu bobsleju nemaz nezina, taču mums tas ir viens no populārākajiem sporta veidiem, kam jau ilgus gadus ir lieliski panākumi. Brāļi Dukuri un viņu komanda ir pavisam īpašs stāsts. Redzot, ko viņi dara un ko ir paveikuši, vienkārši nevar viņus neatbalstīt. Tas ir kā lauksaimniekam iesēt labību un pēc tam ar baudu skatīties, kā tā dīgst.
Cik ambiciozi mērķi ir MX Moduls motokrosa komandai?
Motosports ir mana bērnības aizraušanās. Sāku ar mopēdiem un pēcāk pārsēdos uz motocikliem. Jau ilgus gadus pazīstu Matīsa Karro tēvu Aināru un atbalstīt Matīsu sāku, kad viņam bija vēl tikai četri gadi. Nu jau būs divdesmit gadu, kopš esmu iesaistīts motokrosa aktivitātēs. Šajā sporta veidā daudz nosaka tehnika. Spilgts piemērs ir Pauls Jonass ar saviem rezultātiem pēc iekļaušanās KTM komandā. Mums šādas komandas nekad nebūs. Mēs varam izaudzināt atsevišķus braucējus, kas var pretendēt uz startēšanu šāda līmeņa komandās. MX Moduls projekts vairāk ir savu ambīciju realizācija un nav tendēts uz pasaules sasniegumiem.
Bokss arī ir jaunības dienu aizraušanās?
Trīspadsmit gadus esmu trenējies boksā un vienpa-dsmit gadus vadīju Kikboksa asociāciju. Varbūt nākotnē izveidosim arī savu boksa klubu, kurā iesaistīt jaunos sportistus. Bokss man dzīvē daudz ir devis, ir bijis kā dzīves skolotājs. Šajā sporta veidā vajadzīgs raksturs, disciplīna un spēja pārvarēt bailes. Ik pa laikam atbalstu atsevišķus sportistus, bet nopietnākās aktivitātēs neesmu iesaistījies. Nav jau iespējams arī izrauties uz visām pusēm.