Jau no pirmajām lappusēm Z. Jirotkas Saturņins man atgādināja P. G. Vudhauza neizsakāmi burvīgo sulaini Džīvsu. Pirms kāda laika pāris grāmatu par Džīvsu tika izdotas arī latviešu valodā, Lielbritānijā «Džīvss» vēl joprojām ir sugas vārds, kas apzīmē mītisku, lielisku, neaprakstāmi darbīgu un iedarbīgu sulaini, sava saimnieka pirmo, nevis otro «es». Savukārt P. G. Vudhauzu var dēvēt par vienu no lieliskākajiem situāciju komēdiju autoriem. Taču Jirotkas radītais Saturņins ir vēl lieliskāks par Džīvsu, ja tā drīkst salīdzināt. Viņš var visu. Viņš prot visu. Vienīgais, kas netop skaidrs, - kāpēc gan cilvēkam ar šādiem dotumiem vajadzētu strādāt par sulaini. Jau viņa saimnieks izsaka līdzīgas pārdomas: «Man allaž bija iespaids, ka viņš, tikpat labi kā kalpotājs, varētu būt kāda starptautiska koncerna direktors. Saprotams, ka tad viņš direktora vietas nevarētu mainīt tā, kā mainīja kalpotāja vietas.» Un tā - uz skatuves uznāk Saturņins, šis lieliskais vīrs, kurš īsā laikā savu saimnieku no lādzīga, bet viegli iepiepējuša vecpuiša nemanāmi pārvērš sabiedrības lauvā, sagādājot viņam nevīstošu slavu un atzinību ne tikai daiļu dāmu, bet arī vecāku radinieku vidū. Rakstīta par rāmo un mierīgo starpkaru laiku, pirmo reizi iznākusi 1942. gadā, grāmatiņa ir piedzīvojusi neskaitāmus izdevumus, tas saprotami.
Varbūt tieši tāpēc, ka laiks, kad tā rakstīta, bija viens no sarežģītākajiem ne tikai Čehijas, bet arī visas Eiropas vēsturē, Jirotkas mazītiņā grāmata ir kalpojusi par garastāvokļa uzlabotāju vairākām čehu (un ne tikai) paaudzēm. Radīts laikā, kad TV seriāli vēl nebija piesārņojuši cilvēces smadzenes, kad nebija iespējas pie ekrāna truli nolūkoties citu izdomātās situācijās, Saturņins vienlaikus iemieso ideālo biedru un deus ex machina, kādu, kas spēj īstajā brīdī būt īstajā vietā un atrisināt jebkuru situāciju. Un tas jau nav svarīgi, ka viņš pats bieži vien ir šīs situācijas radītājs. Visos laikos spēja neizsakāmi samudžināt un pēc tam varonīgi atrisināt vienkāršas lietas ir uzskatīta par vienu no vēlamākajām vīriešu īpašībām. Tiesa, pēdējo gadu vīriešu dzimtes literārie varoņi ar retiem izņēmumiem jau vairs ne tuvu neatgādina supermenus, drīzāk neirastēniskas vecmeitas, kas gremdējas iekšējos pārdzīvojumos līdz tādai pakāpei, ka šis no iekšām nākošais dvēseles skaistums kļūst apnicīgs.
Tādos brīžos Saturņins ir kā svaiga gaisa malks sapīkušajiem un īdzīgajiem. Recepte ir vienkārša: autors ņem pulciņu parastu un normālu cilvēku, kas iegrimuši rutīnā līdz pat matu galiņiem, un viņu vidū ieliek noslēpumainu un atraktīvu sulaini. Sulainis turklāt atšķirībā no bezgala daudzajiem ar amerikāņu sapni augušajiem mūsdienu eiropiešiem nav tendēts uz personīgajiem panākumiem, bet gan liek lietā visus savus talantus, lai priecīgāki un laimīgāki taptu citi. Tai skaitā ikviens, kas lasa šo stāstu. Ja ne laimīgs, tad vismaz izsmējies. Un piecas minūtes smieklu, kā sacīja Nezinītis slavenajā manas bērnības grāmatā, atsver glāzi krējuma.