Reizēm kāda mantojums tiek gaidīts tik nepacietīgi, ka roka sniedzas pēc visiem zināmajām ragaviņām, kas mūsdienās pārtapušas «smalkos» pansionātos un tamlīdzīgās iestādēs. Skaidrs, ka tādas atziņas liek nonākt pie lakoniska secinājuma: ne bērniem, ne mazbērniem mantojumā nav jāatstāj nekas. Tāpat kā visiem citiem, sākot jau ar neatvairāmajiem mantiniekiem - tas gan, manuprāt, ir dīvains formulējums un vēl dīvaināks noteikums, kas «aplaimo» arī ļaunu nodarījušo, ignorējot testamentu. It sevišķi, ja runa ir par materiāliem labumiem, ko uz citu dimensiju devies indivīds, ignorējot gudru senču ieteikumu, pamanījies sakrāt kodēm un rūsai maitāšanai. Tas par materiāliem labumiem, par tām «zivīm», bet garīgos mantojumus - dzīves laikā uzkrāto gudrību, kas atvēl spēju saprast, ka dzīve patiesībā ir daudz vienkāršāka, nekā šķiet, dāsni jādod, kamēr vēl esam te, kamēr var «pa tiešo».
Iespējams, dažu labu gudrību var uzticēt papīram, vai ielikt kādā drošā virtuālā vietiņā, taču - ņemot vērā, ka rakstītos labo padomu tekstus jaunajai paaudzei laika izlasīt nebūs. Bet, kad laiks atradīsies, tad jau viņi paši būs kļuvuši par gudriniekiem saviem jaunajiem, un mūsu teksti vairākumā gadījumu tā arī paliks neizlasīti. Vienīgais izņēmums ir testaments, kas dažam izraisa smagu vilšanos, bet kādu aplaimo. Vispār, kad tie jaunie paši būs nonākuši pie konģeniālas atklāsmes, ka uztraukties par niekiem (kas dzīves iesācējiem ir avots vairākumam uztraukumu) ir muļķīgi, tad arī centīsies saviem pēcnācējiem iedot «makšķeres» un iemācīt ar tām rīkoties.
Savas vienīgās dzīves laiku nav vērts tērēt uzkrājumam, ko pats nespēs notērēt, un, ja gadījies kaut kas vairāk, to ieteicams atdot, kamēr pats vēl ir rīcībspējīgs - lai jaunajiem vai vecajiem, tiem, kas grasās ilgāk palikt šai saulē, nav jāgramstās gar tām cibām, lādēm vai veļas plauktiem, kur nu aizgājējam labpaticies savu mantu glabāt. Tas par tām materiālām būšanām, bet garīgās, kas nāk no pirmsākumiem, vismaz no Mozus laikiem, un kas dāsni atdotas katram, kam bijusi pacietība dzirdēt un klausīties, nav mantojamas, jo pastāv vienmēr, laikā un telpā. Vien ne katrs to pamana un novērtē.