Pēdējā laika notikumi pasaulē pierāda, ka valsts un tās iedzīvotāju drošību nevar uzskatīt par pašsaprotamu. Latvijas Republikas zemessargi ir brīvprātīgie, kas velta savu brīvo laiku tam, lai vajadzības gadījumā varētu aizstāvēt Latviju. Kupls ir arī Zemessardzes veterānu pulks - viņi kalpojuši valstij jau trauksmainajos pagājušā gadsimta 90. gados un ir svarīgi Zemessardzei arī šodien.
Joprojām grib palīdzēt
Zemessargu patriotisms daudz spilgtāk izpaužas viņu rīcībā, nevis daiļrunībā. Zemessardzes veterāns Ernests Punculs teic: «Man ir vieglāk pilnā ekipējumā izskriet 10 kilometrus pa mežu nekā gari runāt.» Viņš, tāpat kā liela daļa veterānu, iestājās Zemessardzē pašos tās pirmsākumos, 1991. gadā.
Seniors atminas, kā toreiz, 50 gadu vecumā, rajona avīzē ieraudzīja paziņojumu par militārās vienības organizēšanu, uzreiz pieteicās un drīz arī nodeva zvērestu. Viņam likās pašsaprotami, ka jāsargā toreiz vēl trauslā Latvijas neatkarība.
Toreiz mācībās liels uzsvars tika likts uz partizānu iemaņu apgūšanu - orientēšanos un izdzīvošanu mežā. Zemessargs ar smaidu atceras: «Vismaz reizi mēnesī rotas komandieris mūs trenkāja pa mežu.» Dienests Zemessardzē bija jāsavieno ar darbu Ogres Trikotāžas kombinātā, kur Ernests nostrādāja 40 gadu. Zemessardzei tika veltītas brīvdienas, bet, ja notika plašāka mēroga mācības, bataljona štābs sūtīja izziņu uz darbavietu ar lūgumu atļaut piedalīties. No sākuma dzīvesbiedre nebija sajūsmā par šo patriotisko hobiju, kas paņēma tik daudz vīra brīvā laika. Taču, redzot, ka tas Ernestam sagādā gandarījumu, viņa nepretojās.
Pēc kļūšanas par veterānu 2012. gadā Ernests turpināja palīdzēt dažādos Zemessardzes pasākumos. Kādu laiku aktīvi strādāja ēdināšanā, vārot zupu mācībās vai dažreiz pat nedēļas garumā barojot veselu nometni, piemēram, nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas mācībās Ādažu poligonā. Tagad Ernests ēdināšanas uzdevumus pilda retāk, taču vienmēr vajadzības gadījumā ir gatavs palīdzēt.
Iestādīja savu eglīti
Zemessargi kļūst par veterāniem, sasniedzot 55 vai 60 gadu slieksni. Agrāk šis noteikums netika tik stingri ievērots, un, ja zemessargs vēlējās un jutās fiziski stiprs, varēja turpināt dienestu arī ilgāk. Pašlaik Zemessardzes veterānu apvienībā ir teju 1000 cilvēku vecumā no 55 līdz pat 91 gadam.
Zemessardzes veterānu apvienības priekšnieks, atvaļinātais majors Ilgvars Baumanis stāsta, ka 2014. gadā veterāni piedalījušies 505 ļoti dažādās aktivitātēs - to vidū piemiņas pasākumos, svētku norisēs, vēstures lekcijās, patriotiskajā audzināšanā un citās. Viņš prognozē, ka 2015. gadā veterāni dažādos pasākumos varētu tikt iesaistīti vēl biežāk.
Zemessardzē tiek augstu vērtēta veterānu pieredze un zināšanas. Viens no viņu galvenajiem uzdevumiem ir nodot savu pieredzi tālāk jaunajām paaudzēm, sniedzot praktisku atbalstu jaunsargu apmācībās un veicinot vēsturisko tradīciju pārmantojamību. Pamatuzdevumu vidū ir arī sociālās palīdzības sniegšana gados vecākajiem veterāniem.
Tāpat veterāni var atbalstīt Zemessardzes vienību sporta un kultūras pasākumu organizēšanu un norisi. Protams, arī Latvijas svētku mēnesī veterānu apvienība kopā ar Zemessardzes bataljonu personālu un pašvaldībām visā Latvijā piedalās svētku pasākumu norisē. Ernests 11. novembrī atbalstījis Ogrē notikušās nakts orientēšanās sacensības. Viņa uzdevums bija vārīt tēju un cienāt ar to nogurušos skrējējus.
Katrā bataljonā ir sava veterānu vienība. Ernests Punculs stāsta, ka nesen kopā ar citiem veterāniem no 54. bataljona vienības Likteņdārzā iestādījis savu eglīti. Viņš skaidro, ka veterāni drīkst piedalīties jebkāda līmeņa mācībās un dalīties pieredzē - kā novērotāji vai konsultanti. Tāpat kā citās dzīves jomās - atliek vien vēlēties un neslinkot, lai darāmā būtu daudz.
Veterāni ne tikai paši piedalās, bet arī organizē dažādus kultūras pasākumus. Piemēram, 5. novembrī atklāta Zemessardzes 27. kājnieku bataljona Veterānu apvienības priekšnieka Jāņa Bahmaņa izstāde Ar sauli karogā, kas veltīta nacionālā karoga idejas autora Jāņa Lapiņa 130. jubilejai. Tāpat šogad Zemessardzes veterānu apvienība pēc veterāna Ilgvara Puškevica iniciatīvas izgatavojusi Ventspils 2. kājnieku pulka karoga autentisku kopiju Ventspils pilsētas domei. Augustā par godu karoga atdzimšanai Ventspils muzejā notika svinīgs pasākums.
25 gadi Latvijas sardzē
Cilvēkiem, kas izvēlas kļūt par zemessargiem, ir raksturīga iekšēja nepieciešamība veltīt savu brīvo laiku cēlam mērķim. Tajā pašā laikā viņi apgūst daudz jaunu un svarīgu iemaņu, piemēram, topogrāfiju un pirmo palīdzību. Ernests Punculs savai valstij un sabiedrībai palīdzējis arī citās jomās. Viņš ir ilggadējs asinsdonors - viņam piešķirts gan Latvijas PSR, gan Padomju Savienības un tagad arī Latvijas goda donora nosaukums. Seniors smej: «Kādus piecus spaiņus jeb vismaz 50 litrus asiņu sava mūža laikā esmu nodevis.»
Fizisko aktivitāšu pilnie gadi atstājuši pozitīvu iespaidu uz kunga formu un veselību šodien. Pirms Zemessardzes gaitu uzsākšanas viņš daudz braucis ar distanču slēpēm, un arī trīs ar pusi dienesta gadu Ziemeļurālos, kur sals naktīs sasniedzis pat mīnus 50 grādus, prasīja fizisku izturību. Armijā Ernests bija dienesta suņu instruktors, un ar suni kopā pa mežu noskrieti daudzi kilometri. Zemessardzē viņam vienmēr patikušas ne tikai fiziskās aktivitātes, bet arī atrašanās dabā. Seniors ir labā formā un ir gatavs stāvēt kādā kontrolpunktā gaidāmajā zemessargu ziemas orientēšanās pasākumā.
Nākamajā gadā Zemessardze svinēs 25 gadu jubileju. Ernests Punculs atzīst - apziņa, ka arī viņš visu šo laiku sniedzis savu artavu valsts drošībā, sniedz lielu gandarījumu. Viņš uzskata, ka ceturtdaļgadsimta laikā Zemessardze ir stiprinājusi valsts drošību, un priecājas, ka iespēju robežās kalpojis savai valstij.
Pēdējā laikā Zemessardze pieredzējusi īpaši lielu iestāšanās pieteikumu skaitu. Grūti spriest, vai šo patriotisma vilni izraisījuši notikumi pasaulē, gaidāmā Latvijas simtgade vai kādi citi iemesli. Taču tieši veterāni ir cilvēki, kas atbalstījuši Zemessardzi no pašiem pirmsākumiem.
Zemessardzes veterānus labi raksturo apvienības devīze «No pagātnes caur šodienu uz rītdienu Tēvu zemi nosargāt!». Viņu pašaizliedzība pagātnē ir ļāvusi mums justies brīvi šodienas Latvijā un ticēt, ka mēs varēsim to nosargāt arī nākotnē.