Pirms nolemjat tālāk nelasīt, jo tas izklausās pēc nenopietnas ālēšanās, ko labākajā gadījumā var izmantot sporta stundās, uzmetiet aci vienam piemēram, ko mums min šīs metodes speciāliste Inese Upeniece.
Divi cilvēki, kājās stāvot, sadodas rokās un lēnām atgāžas katrs uz savu pusi, bet ar savstarpēja līdzsvara palīdzību paliek uz kājām. Izklausās vienkāršs un šķietami nenozīmīgs uzdevums, bet vienlaikus tas iemāca minimums trīs lietas - caur sevi skolēns var apgūt fizikas grāmatās sarežģītāk aprakstīto līdzsvaru, spēju uzticēties savam klasesbiedram, kā arī ķermeņa atbrīvošanu. «Galvenais iemiesotās mācīšanas mērķis ir integrēta mācība,» apstiprina uz ķermeni orientētā psihoterapeite un dejas un personības kultūras centra I-Dejas māja dibinātāja I. Upeniece. «Tā ir uz pieredzi balstīta apmācība. Būtiskākais ir nevis, ka mēs pastāstām teoriju un pamēģinām, bet gan vispirms pamēģinām un tad apzināmies, kas ar mums notiek praktisko nodarbību laikā, un dalāmies ar savām izjūtām, pieredzi un atziņām. Caur šo dalīšanos nonākam līdz teorijai, kas aprakstīta grāmatās,» būtību skaidro I. Upeniece.
Iemiesoto mācīšanu somatikas pasniedzēja piekopj ar pieaugušajiem, taču tā var noderēt arī skolā un ne tikai sporta stundās. «Piemēram, man skolā fizikas stunda likās viena no bezjēdzīgākajām un garlaicīgākajām, bet tagad, pasniedzot kontaktimprovizāciju, es saprotu, ka mēs lietojam fizikas pamatlikumus - gravitāciju, centrbēdzi, inerci un tamlīdzīgi,» viņa dalās savā pieredzē. Tas, ka iemiesotās mācīšanās princips ir pieņemt, ka prāts, jūtas un ķermenis ir viens veselums, un tā arī mācīt - holistiski, mācību vielu ļauj apgūt ar padziļinātu izpratni, nevis tikai «iezubrīt» uz eksāmena brīdi.
No skolā apgūstamajiem priekšmetiem ar iemiesotās mācīšanas palīdzību var mācīties ne tikai fiziku. Metode var būt palīgs arī dabaszinātņu skolotājiem. «Viens sēž vai guļ, otrs ar cieņpilniem pieskārieniem izpēta partnera ādas, muskuļu un kaula līmeni - es to saucu par praktisko anatomiju. Sāk izziņu ar plaukstu, roku, pieskaras tai pavisam maigi, sajūtot ādas līmeni, tad, mazliet pamatīgāk uzspiežot, sajūt muskuļu līmeni, un vēl spēcīgāk, tādējādi pieskaroties kauliem,» ar vēl vienu piemēru dalās I. Upeniece. Ar šīs metodes palīdzību skolēni var apgūt ne tikai anatomiju, bet arī sociālo aspektu - cieņu pret otru, jo izpēte jāveic «tā, it kā otrs būtu citplanētieša vienīgais eksemplārs, tādēļ - ar pamatīgu izziņu, tomēr uzmanīgi, jo nedrīkst to salauzt».
Savukārt sociālajās zinībās būs noderīgs uzdevums, ar kura palīdzību skolēns, sadarbojoties ar citiem, var iepazīt savu uzvedību. Šeit gan būs nepieciešams vairāk brīvas telpas. Arī šis uzdevums ir šķietami vienkāršs - skolēniem jāpārvietojas pa telpu, pēc iespējas biežāk izejot cauri tās centram, līdz tas kļūst arvien blīvāks un grūtāk šķērsojams. Tas skolēnam ļaus novērot savus uzvedības ieradumus, saprast, kā viņš cīnās par savu ceļu, kā sadarbojas, kādos momentos atkāpjas vai piekāpjas. «Šis varētu palīdzēt kā praktiskais uzdevums, piemēram, sociālajās zinībās, psiholoģijas mācībā vai klases iepazīšanas un saliedēšanas procesos,» stāsta I. Upeniece.
Vienkāršus iemiesotās mācīšanās uzdevumus, piemēram, šeit minētos, skolotājs var pamēģināt pēc raksta izlasīšanas. Taču pilnvērtīgāk šo pieeju I. Upeniece iesaka apgūt, piedaloties vienu divas dienas garos semināros, kur pēc iemiesotās mācīšanas principa iemāca, kas ir šī metode.