Mūzika ir mūsu gara mājas. Vai tiešām arī šīs mājas sāksim iztukšot? - sirdi plosošā paziņojumā nesen jautāja Nacionālā apvienība, protestējot pret Izglītības ministrijas sagatavotajiem MK noteikumiem, kas paredz mācību stundu samazinājumu pamatskolās, tai skaitā mūzikā par 50%. Tomēr acīmredzams ir fakts, ka Nacionālā apvienība ir valdībā, kurā bez NA politiska atbalsta nekas tāds nevar tikt pieņemts.
Nekādu Roberta Ķīļa reformu nav. Ir valdības politiskas reformas. Ir valsts pilsoņu ievēlēta Saeima, kuras vairākums ieceļ valdību, kas īsteno valsts politiku. Uzsveru - valsts. Ideja, ka ministrijas ir izdalītas partiju pārstāvjiem, kas savā lēnī ieceļ valdnieku, kurš dara, ko grib, kā viduslaiku feodālis, nav pareiza. Patiesībā tas ir mīts, kas neatbilst patiesībai. Jo visiem svarīgākajiem valdības lēmumiem ir jāgūst politisks atbalsts koalīcijas padomē, kurā ir visu valdību veidojošo partiju pārstāvji.
Ķīlis bez politiska atbalsta nav spējīgs īstenot nevienu reformu. Tāpēc viss, kas notiks tā saucamo izglītības reformu jomā, būs politisks lēmums. Vienotības, NA un Reformu partijas kopīgi akceptēts lēmums, nevis «Ķīļa reforma».
Lai īstenotu nepopulāras reformas, ir ērti izvirzīt grēkāzi, kas saņem visus spērienus, kamēr lēmuma kopīgie pieņēmēji paliek malā. Šodien visi, kas ir sašutuši par Izglītības ministrijas īstenoto un plānoto politiku, lamā Ķīli. Tomēr tas nav pareizi. Latvijas valdība ir kolektīva institūcija. Ja Ķīlis dara kaut ko tik ļoti nepareizi, ka kāds koalīcijas partneris uzskata, ka ministrs «grauj», šis ministrs ir jāmaina. Protesta vēstules, ja to dara koalīcijas pārstāvis, ir miglas pūšana acīs, lai mazgātu rokas nevainībā.
Saprotu, ka valdības koalīcijā daudzi ir šokā par krietnu daļu no Roberta Ķīļa prezentētajām iecerēm izglītības jomā - sākot ar pamata izglītību un beidzot ar augstāko. Neskatoties uz to, ka Roberta Ķīļa izglītības sistēmai veltītā kritika skar problēmas, kuras tiešām pastāv, vislielākais jautājums ir šo problēmu risinājums pēc metodes, kas būtībā ignorē nacionālas valsts pastāvēšanu.
Tāpēc nav brīnums, ka Ķīlis aizmirst, ka Latvijā valsts valoda ir latviešu, nevis angļu valoda. Un nav nekāds brīnums, ka tehnokrātam, kuram rūp darbaspēka kvalitāte mobilajā ES darba tirgū, ir pilnīgi vienaldzīgi «liekie» kultūras smalkumi, kuru dēļ nevienu darbā rūpnīcā vai noliktavā neņems. Nebrīnos, ka IZM ir atradusi vēl vairāk «nekvalitatīvu» priekšmetu nekā AIP pieaicinātie ārvalstu eksperti.
Integrāla, attīstīta personība ar plašu skatījumu ir traucēklis, savukārt fragmentēta personība, ko veicina zināšanu fragmentārisms, ir ideāls. Bet politiskais jautājums - kam?