Tas nav ne bēbīša vecums, ne pusaudža gadi. Mēs esam brieduma gados. Laiks, kad katrs ārpus Latvijas - vai starptautiska, vai nevalstiska organizācija, vai valsts amatpersona - centās Latviju pamācīt, kā un ko darīt, centās vadīt Latviju cauri ekonomiskai un politiskai attīstībai, ir pagājis. Bet svarīgi ir saprast, ka brieduma gadiem ir jābūt bezgalīgiem. Jo, ja tiem seko pensijas gadi, kad varam kļūt par nastu starptautiskajai sabiedrībai, to nu gan es negribētu piedzīvot.
Vai mēs varam teikt, ka mums ir tieši tāda valsts, kādu esam pelnījuši?
Šis jautājums Latvijā ir jāuzdod katram pašam sev. Ja viņš dzīvo tādā valstī, kādu ir pelnījis, tad viss ir kārtībā. Bet, ja viņš domā, ka būtu pelnījis labāku, tad viņam būtu sev jāuzdod arī nākošais jautājums - «kas man jādara, lai tā valsts, kurā es dzīvoju, būtu tāda, kādu to iedomājos, kādu es būtu to pelnījis». Mēs paši šo valsti veidojam. Gribam vairāk un labāk, tad vairāk ir jāstrādā, vairāk ir jāmācās. Katrā solī, ko darām, ir jāpadomā, vai tas nāk valstij par labu, vai tikai tas ir personīgs labums.
Mēdz teikt, ka 4. maijā neatkarība iekrita klēpī, ka paši tā īsti to neizcīnījām.
Tas viennozīmīgi ir mīts. Nekādi ārēji apstākļi nespēj radīt kādai tautai savu valsti, ja pati tauta to nevēlas. Tā tas bija 1918. gadā, tā tas bija 1990. gadā. Tie cilvēki, kas iestājās par neatkarīgu valsti, bija galvenie procesa vadītāji. Viņi varbūt izmantoja ārējos apstākļos, bet galvenie bija paši Latvijas cilvēki.
Esat mierīgs par nākamajiem 95 gadiem?
Pēc dabas esmu mierīgs un optimistisks cilvēks. Mainās paaudzes, mainās visas pasaules sabiedrības attiecības, mainās attiecības ne tikai starp valstīm, bet arī cilvēkiem. Nav nemaz tālu jāatskatās - pirms 20 gadiem! Kāds tur internets, kādi mobilie sakari, kādi sociālie tīkli! Esmu pārliecināts, ka Latvija spēs mainīties kopā ar visu pasauli. Bet, ja mēs gribam, lai tas veiksmīgi notiek, tad mūsu prioritātei jābūt ģimenei ar bērniem un labai izglītībai.
Bet dažiem ir bažas, ka mēs izkusīsim kopējā Eiropas katlā!
Kategoriski nē! Nesen, pavasarī, runāju ar kādu ASV Valsts departamenta ierēdni. Saruna izvērtās interesanta. Amerika nonākusi pie atziņas, ka maldīgs tomēr izrādījies uzskats, ka Amerika ir tautību sakausēšanas katls, kurā visi kļūst par amerikāņiem. Etniskā identitāte saglabājas ceturtajā, piektajā un pat sestajā paaudzē, un tā nepazudīs nekad. Kamēr esam mēs un būs mūsu pēcteči, mēs netiksim nekur izkausēti. Lai miermīlīgi attīstītos, pasaule šobrīd balstās uz jauniem principiem - dalīšanās ar zināšanām, tehnoloģijām. Dažādības un daudzveidības pozitīvais faktors tiek izcelts, un es domāju, ka Eiropa ir un būs pats pozitīvākais piemērs.
Bet valstij būtu ciešāk jāintegrējas Eiropā?
Ekonomiski noteikti. Bet kultūras ziņā tas nenotiks. Varbūt mēs viens otru labāk pazīsim, jo jaunā paaudze šobrīd studē Eiropā un pie mums studē dažādu tautību studenti. Viņi būs daudz labāk informēti par šo dažādību, bet mēs vienmēr paliksim etniska vienota latviešu tauta.
Visur, kur vien varējām, esam iestājušies. Ārējie mērķi ir izpildīti, bet - ko tālāk?
Formālie mērķi - iestāties Eiropas Savienībā, NATO - ir izpildīti. Arī eiro tūlīt būs. Mēs esam iezīmējuši savu vietu pasaulē, jo esam pasaules attīstītāko valstu kopumā. Tādu formālu mērķu šobrīd varbūt nebūs, bet tagad var izvirzīt citus. Piemēram, kā mēs savus dabas resursus - mežus, upes, ostas, lauksaimniecības zemi un arī cilvēka prāta potenciālu - izmantotu pasaules konkurencē Baltijas reģionā, Eiropā, pasaulē? Kā mēs vadīsim savu valsti, kā pārvaldīsim to ekonomiski, lai sasniegtu jaunos mērķus. Piemēram, vidējā mūža ilguma pagarināšana? Tas interesē katru individuāli. Vidējās darba algas palielināšana? Mūsu pašapziņā ir jāieprogrammē, ka esam daļa no pasaules elites, bet tajā būt nav viegli, jo ir jāspēj konkurēt.
Vai pēc 95 gadiem kopš valsts dibināšanas šobrīd ir nepieciešams definēt Satversmē preambulā šīs valsts pastāvēšanas mērķi?
Acīmredzot, ja sabiedrība par šo jautājumu diskutē, tad tas ir nepieciešams. Bet, manuprāt, ja šāda preambula Satversmē būs ierakstīta, tai jābūt īsai, kodolīgai, ļoti skaidrai, kurā ir pateikts tikai viens, ka šī valsts ir izveidota kā latviešu tautas pašnoteikšanās tiesību realizācija. Ļausimies diskusijām, jo galarezultātam ir jābūt skaidram un saprotamam ne tikai pašiem latviešiem, bet jebkuram, kurš izlasa mūsu konstitūciju.
To piesauc arī kā patriotisma veicināšanas jautājumu. Kas, pēc jūsu domām, veido patriotismu pret valsti?
Patriotisms dzīvo ikdienā - kā mēs izturamies pret savu ģimenei, savu darbu, darba rezultātiem, pret saviem līdzcilvēkiem. Šobrīd pasaule ir atvērta, latvieši dzīvo viseksotiskākajās valstīs, labi prot svešvalodas. Šī piederība vienai konkrētai vietai un dzīves jēga, ka es kalpoju šai valstij, vienalga, kur arī būtu, vairoju viņas labklājību un prestižu pasaulē, lai tā ir ikdienas sajūtās.
Bet vai daudzie latvieši, kuri ārzemēs veido savu biznesu, nodarbojas ar zinātni - vai viņi kalpo šai valstij reāli vai tikai tā virtuāli?
Esmu pārliecināts, ka viņi, aizejot mājās pēc grūtas darbadienas, vakarā iedzerot tasīti tējas, atceras Latviju un par to piedomā. Nevar izraut no savas dvēseles ārā vietu, kur esi piedzimis un uzaudzis. Man ir viens piemērs. Kad mani intervēja žurnālists Pozners, es viņam uzdevu jautājumu, kurai valstij viņš jūtas piederīgs, domājot - Amerikai vai Krievijai. Bet viņš atbildēja: «Francijai. Tur pagāja mana bērnība.» Nedomāju, ka latviešu cilvēkiem būtu ieprogrammēts kaut kas savādāk.
Jūs bijāt trešais atjaunotās Latvijas republikas prezidents. Kas bija jūsu prezidentūras perioda lielākais izaicinājums?
Izaicinājumu, kas bija no 2007. līdz 2011. gadam, bija ļoti daudz. Kontekstā vajadzētu vērtēt, kāda bija Latvijas valsts 2007. gadā - tās sabiedrība, ekonomika, izpratne par demokrātiju, un kāda tā bija 2011. gada nogalē. Tas bija periods, kad valsts pašapziņa politiskajā sistēmā un ekonomiskajā varēšanā attīstījās, neskatoties uz to, ka visi bijām dziļā krīzē. Es mēģināšu nosaukt trīs lietas, kas man liekas īpaši nozīmīgas. Pirmais! Četri gadi rezultējās ar oligarhiskās valsts sistēmas galu.
Esat pārliecināts, ka gals ir neatgriezenisks?
Pusdzīvu reanimēt ir grūti. Varbūt kāds to mēģinās darīt. Bet sabiedrība ir pieradusi pie jauna veida dzīves, un tā neatgriezīsies nekad, kur tā bija. Starpība ir redzama. Atcerieties to laiku - publiski sodīt, saukt pie atbildības, likt cietumā - tie bija saukļi. Vai tagad tādus dzirdat? Tie aizgājuši pagātnē.
…Otrs, ko gribētu pieminēt, - izdevās saglabāt valsts prestižu krīzes laikā. No virsrakstiem, ko pasaules laikraksti rakstīja kā šausmu stāstus, ka «Latvijā ir vissmagāk skarta ekonomika», pateicoties konsekventai politikai un ekonomiskajai programmai, perioda beigās jau rakstīja par Latvijas veiksmes stāstu.
Vai tur bija kāda prezidenta loma?
Ja valsts iet cauri krīzei, politiķi mētā atbildību viens otram kā karstu kartupeli. Prezidenta loma ir ļoti liela. Bija jāpieņem šis izaicinājums un tas jāpārvar.
Trešais, ko varbūt esam piemirsuši, bet kam ir pozitīvas sekas - brīdī, kad valsts bija ekonomiski un politiski ļoti vāja, tika uzlabotas attiecības ar Krieviju. Neieejot nekādos kompromisos! Rezultāts ir tāds, ka tagad politiskās attiecības ir ļoti vēsas, bet ekonomiskajās - apgrozījums ir trīs reizes lielāks nekā pirms tam.
No šodienas skatu punkta raugoties, vai ir kaut kas tāds, ko jūs būtu darījis savādāk?
Tās būtu detaļas un sīkumi, bet ne būtiskas lietas. Būtu daudz asāks un skarbāks….
Kur nu vēl skarbāks, atlaižot Saeimu!?
Jābūt precīziem. Es piedāvāju šo iespēju pilsoņiem un skaidri pateicu savu attieksmi. Saeimas atlaišana sākās ar to, ka gandrīz visas politiskās partijas nāca pie Valsts prezidenta ar prasību atlaist Saeimu, jo bija vēlēšanās pārdalīt politiskās proporcijas. Es trīs gadus teicu «nē». Bet «jā» pateicu tanī brīdī, kad Latvija bija izgājusi no ekonomiskās krīzes dziļākā punkta un gāja augšup. Vasaras periods deva iespēju sakārtot politisko sistēmu. Tas bija pareizs lēmums pareizā laikā.
Bet vai nebūtu bijis labāk pēc Saeimas atlaišanas palikt «baltā zirgā» un neiet politikā?
Noteikti ne. Es nevarēju pateikt «a» un dot cilvēkiem cerību, un pēc tam nemēģināt iet tālāk. Ja es nebūtu gājis politikā, tad paliktu tā, ka politiskās kārtis tiek tikai pārdalītas, bet politiskā vide nebūtu mainījusies. Reformu partija ienāca ar 22 mandātiem, tas ir vairāk nekā viena piektā daļa un nodrošināja to, ka veidojās jauna situācija.
Bet skeptiķi teiks, ka pēc nākamajām vēlēšanām atkal viss būs pa vecam.
Visbīstamāk ir prognozēt laika apstākļus gadu uz priekšu, neskatoties uz to, ka tehnoloģijas precīzi atļauj prognozēt 3-4 dienas uz priekšu. Vēl riskantāk ir prognozēt politiskos procesus, kas notiks pēc gada.
Vai šodienas prezidentam ir vieglāk nekā jums?
Nevienam prezidentam nav viegli. Ir dažādi izaicinājumi gan ar pozitīvu, gan negatīvu zīmi. To visu nosaka Latvijas Satversme. Ja valstī ir stabila politiskā situācija un valdība, tad pašam ir jāatrod savi izaicinājumi un mērķi.
Vai varētu nosaukt trīs Latvijas valsts varoņus 95 gadu periodā?
Kā pirmos gribētu minēt tos, kas brīvības cīņās atdeva dzīvību. Otrie būtu tie, kas zaudēja dzīvību padomju okupācijas pirmajā gadā. Šo sarakstu varētu turpināt un turpināt. Teikt, ka Latvija ir kādu dažu varoņu radīta, ir pārāk šauri, jo neatkarības atgūšanas pamatā ir pašas latviešu tautas pašnoteikšanās vēlmes. Personālijas? Protams, katrā periodā bija savi cilvēki. Atceramies Čaksti, Meierovicu, Ulmani. Atcerēsimies gan Peteru, gan Vulfsonu, gan Godmani, gan Kalnieti… Vienmēr ir konkrēti cilvēki, kas kādā posmā ir bijuši līderi.
Kā personīgi atzīmējat 18. novembri?
Tie ir ģimenes svētki, cenšamies visi sapulcēties un paēst kopīgas pusdienas. Nav spēcīgāku cilvēcisko saišu kā ģimene, nav stiprākas cilvēku grupas kā ģimene. Es pat teikšu, ka ģimene ir stiprāka gan par armiju, gan par pašu valsti. Un ļoti svarīgi, lai ģimene būtu šīs valsts pamats. Tāpēc svarīgi svētkos sanākt kopā. Ne tikai Ziemassvētkos, kad padomāt par garīgām lietām, bet 18. novembrī, lai padomātu par valstiskām lietām.
Ko jūs novēlētu Dienas lasītājiem valsts svētkos?
Skaistu dienu. Sajust un arī svinēt piederību Latvijai.