Seju aizklājošo musulmaņu apģērbu valkāšanas aizliegums Francijā ir ar dažādām dilemmām, tomēr tas ir arī neizbēgams. Acīmredzot islāma tradīciju klātbūtnē valstī sasniegts kritiskais līmenis, un franciskumu (kura liela daļa būtībā ir tas pats rietumnieciskums) pilnīgi saprotami augstā vērtē turošie franči ir sākuši rīkoties: publiski, lūdzu, ar atsegtām sejām, vai arī žandarms un sods.
Kritika, ka brīvības, brālības un vienlīdzības flagmanī tā nepiedien rīkoties, skan pilnā sparā, tomēr arī tā ir kritizējama. Jātur prātā, kā šie ideāli tika iedibināti, proti, ne bez mesjē Žozefa Giljotīna vārdā sauktās ierīces. Būtu naivi iedomāties, ka šie vai jebkuri citi politiskie uzstādījumi, lai cik cēli, būtu panākami vai paturami bez zināmas piespiešanas. Un pašreizējā, salīdzinot ar XVIII gadsimta nogales ierašām, jau nu ir ļoti civilizēta. Francija nav vienīgā, kas Eiropā apjēdz, ka cerētā multikulturālā sadzīvošana un integrācija izgāzusies, un tā nav ziloņkaula tornī gūta akadēmiska atziņa, bet akūta ikdienas realitāte ar nepatīkamu izšķiršanos: vai nu - vai. Vai nu dēļ savas kultūras noturēšanas valstiskā līmenī rīkoties tūlīt, vai arī būs par vēlu.
Tā tad arī galvenā dilemma. Kā žandarmi tiks galā ar aizplīvurotajām kundzītēm un paredzamo jezgu, ir sekundāri jautājumi. Galvenais princips ir kā parafrāze par Latvijas nostāju valsts valodas jautājumā: citādi runāt (parandžās staigāt) jūs varat kur tik vien ne plašajā pasaulē, bet tas specifiski mūsējais dabiski pastāvēt var tikai šeit.